Decembra vidū Prokopčuku ģimene - Jeļena, viņas vīrs un treneris Aleksandrs un, protams, mazais Viktors - dosies uz Portugāli, kur līdz marta vidum notiks gatavošanās nākamās sezonas startiem.
Kad vīram Aleksandram apvaicājos par interviju, viņš ilgāku laiku nevarēja atrast piemērotu laiku. Palika iespaids, ka esi tikpat aizņemta kā Ministru prezidents...
Man patiešām trūkst laika. Lai visu varētu paspēt izdarīt, ir nepieciešams stingrs režīms.
Kurš plāno dienas režīmu?
Bērns. Esam no viņa atkarīgi.
Ja viņš pamostas naktī, nākamajā dienā vari trenēties ar pilnu slodzi?
Protams, tādā gadījumā mana organisma atjaunošanās nav bijusi pilnvērtīga. Parasti ir tā, ka pēc brokastīm ar viņu paspēlēju kādu spēli, tad viņš iet pastaigāties, bet es eju uz treniņu. Kad esmu atpakaļ, pagatavoju pusdienas, mēs paēdam, palasu viņam priekšā kādu grāmatiņu, un tad ir diendusa. Nopietna treniņu cikla laikā es arī pa dienu eju gulēt. Tad ir otrs treniņš, kura laikā puiku skatās vecmāmiņa. Pēc tam jau vakariņas, spēles, un atkal ejam gulēt. Nav viegli, ja ir nepieciešami divi treniņi dienā.
Viktors vēl bieži mostas arī naktī?
Vispār viņš mēdza, bet pirms mūsu aizbraukšanas uz Ņujorku viss bija labi. Septiņas dienas bijām projām. Emocionāli Viktoram tas bija grūts laiks, tāpēc tagad viņš atkal ap trijiem pamostas un vaicā: «Mamma, kur tu esi? Mamma, mamma...» Tomēr visu laiku viņš ir bijis kopā ar mums. Arī pirms Ņujorkas treniņnometnē Šveicē bijām kopā. Protams, ir iespēja paņemt kādu tantiņu, kas bērnu pieskata. Lielais sports ir aizgājis tik tālu uz priekšu, ka bez kārtīga darba nav iespējams sasniegt labu rezultātu. Sports man tagad ir kaprīze. Varu atļauties darīt, kā es gribu. Izdevās - ļoti labi, kaut kas nesanāca - es par to vairs tik ļoti nepārdzīvoju. Tagad es dzīvoju bērnam. Sports kā galvenā dzīves sastāvdaļa bija pirms Viktora.
Esi izteikusies, ka tagad esi amatiere. Ja es uzsvēršu, ka amatiere Prokopčuka ir izcīnījusi trešo vietu Ņujorkā, par šādu atklāsmi pasaules sporta sabiedrība nebūs šokēta, ņemot vērā tevis teikto, ka sports attīstībā ir ļoti tālu aizgājis uz priekšu?
Es tik tiešām pērn intervijā izteicos, ka vispirms esmu māmiņa un tikai pēc tam sportiste. Principā es to tagad varu atkārtot. Esmu amatiere, bet ar profesionālu attieksmi. Un arī ar profesionālu treneri. Aizņemtības dēļ es nevaru veltīt atjaunošanās procesam tik daudz laika, cik vajadzētu. Man nav laika, lai brauktu uz Mežaparku pie masiera. Protams, es to daru pirms paša maratona pēdējā sagatavošanās stadijā.
Treniņiem amatieru statusā arī ir nepieciešams finansiālais nodrošinājums. Darboties šādā režīmā ļauj iepriekš sacensībās nopelnītās prēmijas, vai arī vīrs Aleksandrs ar trenera darbu nodrošina ģimeni?
Sašam ir skrējēju grupiņa un arī viens triatlonists, kuru viņš konsultē. Tāpat mums ir uzkrājumi, un es kā sportiste cenšos startēt sacensībās, kurās ir iespējams nopelnīt. Balstāmies paši uz sevi. Saša man ir treneris, masieris un sniedz arī psiholoģisko atbalstu, kad tāds ir nepieciešams, piemēram, savainojumu gadījumos. Konsultāciju man neatsaka daktere Līga Cīrule Latvijas Olimpiskajā vienībā. Principā esam mazs ģimenes uzņēmums, kas darbojas sporta jomā.
Vai nav aizvainojuma, ka Latvijas Olimpiskā vienība atbalsta tikai sportistus, kas konkrētās sacensībās izpildījuši noteiktus kritērijus. Latvijas popularizēšanas labā ar izcīnīto trešo vietu Ņujorkā esi devusi pat krietni vairāk nekā lielākā daļa LOV sastāva dalībnieku?
Ziniet, es par to tagad nedomāju. Kāpēc lai viņi mani ņemtu LOV, bet citus, kam ir panākumi atsevišķās sacensībās vai neolimpiskajos veidos, ne? Ir jābūt noteiktai sistēmai, tāpēc ir stingri noteikti kritēriji, pēc kuriem var iekļūt LOV sastāvā. Protams, LOV sastāvs garantē papildu treniņnometnes un labāku medicīnisko nodrošinājumu. Tagad mēs paši par visu maksājam. Paldies Jūrmalas domei, kas pirms Ņujorkas maratona mums palīdzēja aizbraukt uz treniņnometni Šveicē. Tas ir ļoti dārgi - trenēties Sanktmoricā, bet bez augstkalnu nometnes nevar, ja ir doma cīnīties par augstām vietām.
Kad no 2005. līdz 2007. gadam pasaules lielākajos maratonos regulāri ieņēmi vietas labāko trijniekā, rīkoji preses konferenci pat autosalonā. Pagājušas jau trīs nedēļas kopš trešās vietas Ņujorkā. Redzot, ka esi atgriezusies pasaules maratona elitē, ir pieteicies kāds atbalstītājs?
Nē, neviens nav izrādījis interesi, bet tajā laikā man patiešām bija viens reāls sponsors - firma BMW -, un nebija jautājumu, kur sarīkot preses konferenci. Patlaban man nav palīga, kurš uzņemtos preses konferences sarīkošanu, un man tas nešķiet arī svarīgi. Es pati zinu, ko es esmu izdarījusi, par kādu cenu to sasniedzu un cik man bija grūti. 2005. gadā par uzvaru Ņujorkā es varēju pateikties daudziem, turpretī tagad tikai vīram. Es jau arī apzinos, ka neviens no manis negaidīja tik augstu vietu, jo neesmu vairs jauna un perspektīva skrējēja. Būtu man 25 gadi, visi tagad būtu ieinteresēti ieguldīt naudu perspektīvā skrējējā. Arī Ņujorkas maratona organizatori negaidīja no manis vietu uz pjedestāla. Konkurence bija ļoti sīva, tāpēc ar sasniegto esmu ļoti apmierināta. Tas nozīmē arī to, ka dzīvē esmu savā vietā. Daru to, ko man Dievs ir devis. Skriešana ir mana stihija. Savas dotības ilgu gadu garumā esmu attīstījusi. Ļoti labi, ka es varu trenēties un startēt bez citu palīdzības. Protams, ir labāk, ja ir liela komanda un daudzi par tevi rūpējas.
Pirms Ņujorkas maratona pavaicājot dažiem mūsu vieglatlētikas pazinējiem, viņi prognozēs bija vienisprātis, ka Ļenai iekļūšana sešniekā jau būtu ļoti augsts sasniegums. Kāds mērķis tev bija pašai, braucot uz Ņujorku?
Pirms starta es biju izpētījusi dalībnieču sarakstu. Sapratu, ka skries visas labākās, tāpēc pirmā vieta man bija kā dream (Ļena mērķa apzīmēšanai latviešu valodu nomaina uz angļu; latv. - sapnis). Iekļūšana trijniekā jau bija sarežģīts, bet reāls mērķis. Zināju, ka esmu labi sagatavojusies, jo treniņi kalnos bija vērtīgi, tomēr es nevarēja atbildēt uz jautājumu - kuru vietu es varētu izcīnīt. Galvenokārt tāpēc, ka neko nezināju par konkurentēm, cik viņas ātri varētu skriet. Kaut kāda nojausma parādījās tikai skrējiena laikā. Ap 15. kilometru, kad skrēju lielajā grupā, pie sevis nodomāju, ka trijnieks nav reāls. Būs labi, ja finišēšu desmitajā vietā. Ap 25. kilometru jau aizdomājos, ka varētu būt sestā vai septītā. Pēc tam jau kad skrēju kopā ar Itālijas un Francijas pārstāvēm, sapratu, ka kalnā ir jātiek no viņām prom. Ja man tas izdosies, būšu ceturtā. To arī izdarīju. Turpināju skriet un atcerējos, ka iepriekšējos divos maratonos Nagojā un Jokohamā jau biju ceturtā. Nodomāju - nu kāpēc man visu laiku tā ceturtā vieta... 40. kilometrā apsteidzu Etiopijas skrējēju un finišēju trešā.
Kāda ir sajūta, skrienot grupā un zinot, ka divas skrējējas jau ir tālu priekšā. Nepiezogas vēlēšanās kāpināt tempu, vai arī ir jāsaglabā vēsa galva un jāturpina skriet vienotā grupā?
Ir divi varianti. Pirmais, ka viņas aizskrien prom bez variantiem, un otrais, ka līderes zaudē tempu. 15. kilometrā viens no tiesnešiem, kurš distancē brauca ar velosipēdu, mums pateica, ka atpalicība no divām vadošajām skrējējām jau ir trīs minūtes. Skriešanā tas ir daudz, aptuveni viens kilometrs. Ķert nebija reāli, vajadzēja paļauties uz to, ka viņas neizturēs tempu. Tā arī notika - viena no viņām sāka atpalikt. Mēs jau bijām samierinājušās, ka visām būs jācīnās par trešo vietu. Tomēr uzvarēja tieši skrējēja no mūsu grupas, viena no priekšā skrienošajām bija otrā, bet es trešā. Maratonā viss var notikt.
Olimpiādē, pasaules un Eiropas čempionātā maratonu neskrien tāpēc, ka nepatīk karstums. Bet vai nav bijusi doma tomēr startēt Eiropas čempionātā, piemēram, 10 000 metru distancē, lai izpildītu LOV kritēriju?
Mēs apsvērām domu nākamajā vasarā Eiropas čempionātā startēt maratonā. Izpētījām laikapstākļus sacensību vietā Cīrihē un atklājām, ka augustā tur ir 27 saulainas dienas ar vidējo gaisa temperatūru +25 grādi. Man jau tā nepatīk karstums, bet ar gadiem es to izjūtu vēl izteiktāk. Šovasar es skrēju saulainā laikā pusmaratonu Ventspilī, un man bija tik grūti... Tāpēc Eiropas čempionātā par maratonu man jāsaka - diemžēl nē. Ir iespēja stadionā skriet 10 000 metru. Eiropā nav tik lielas konkurences, jo nestartē Āfrikas skrējējas, tomēr mana pieredze rāda, ka arī nebūs viegli. 2006. gadā Eiropas čempionātā Gēteborgā es ar labu rezultātu 30 minūtes un 38 sekundes ieņēmu tikai sesto vietu. Ir bijušas reizes, kad ar šādu rezultātu var pat uzvarēt pasaules čempionātā.
Kādi vēl ir plāni nākamajā sezonā?
Domāju, ka rudenī atkal skriešu Ņujorkā. Par pavasara maratonu vēl neesam izlēmuši. Iespējams, ka Japānā, bet menedžere Ludmila Olijare turpina meklēt piemērotāko variantu.
Decembrī visi trīs brauksiet uz treniņnometni Portugālē. Kurš pieskatīs Viktoru treniņa laikā?
Saša. Man būs jāskrien vienatnē. Tas nemaz nav tik grūti. Vajag pabūt arī vienatnē ar sevi.
Treniņos ir tikai skriešana vai arī kaut kas cits?
Piestrādājam arī pie spēka vingrinājumiem, lai, piemēram, stiprinātu muguru, bet pārsvarā ir skriešana. Uz trenažieru zāli es neeju. Ja gribi ātri skriet, ir jāskrien. Trenažieri man nepatīk.
Esmu dzirdējis atzinumu, ka profesionālais sports jau ir kaitīgs, jo nodara veselībai kaitējumu. Piekrīti?
Nē. Kas veido rindas pie ārstu kabinetiem? Domāju, ka sportistus tur nesastapsiet. Pie ķirurga tik tiešām mēdz iegriezties bijušie sportisti, bet ne tikai viņiem ir ceļgalu un locītavu problēmas. Dzīve jau vispār ir kaitīga. Kad man kaut kas sāp, uztveru to kā zīmi, ka vajag apstāties. Tikai pēc pilnīgas atlabšanas es atkal darbojos ar pilnu slodzi.
Izturības sporta veidos, piemēram, riteņbraukšanā, ik pa laikam uzbango dopinga skandāli. Neatminos, kad būtu pieķerts kāds maratonists...
Ir jau bijuši gadījumi ar aizliegto preparātu lietošanu arī maratona skrējēju aprindās. Pārbaudes gan ir ļoti stingras. Pirms maratona ir asins, pēc tā - urīna analīzes.
Esi bieži pārbaudīta?
Pēdējā laikā retāk. Kad biju topā, tad gan mani bieži pārbaudīja. 2006. gadā treniņnometnes laikā Portugālē trīs reizes pārbaudīja ik pēc piecām dienām. Viņiem ir sava stratēģija, un tā varētu būt pareiza. Iespējams, kāds iedomājas - tikko viņi mani pārbaudīja, tad jau kādu laiku netraucēs, un atļaujas kaut ko lietot. Dopinga kontrolētājiem ir saraksts ar viņus interesējošajiem sportistiem. Visiem, kuri ir sarakstā, jāsniedz precīzas ziņas, kur konkrētajā laikā viņus sameklēt. Ja neesi sarakstā, esi brīvs. Tad viņi zvanīs un sameklēs.
Tā ir taisnība - ja pieteiksies otrs bērns, tad gan beigsi sportistes karjeru?
Profesionālā līmenī tad gan būs jābeidz, bet skriet jau es nekad nebeigšu. Latvijas līmenī turpināšu. Pagaidām reālas konkurentes man nav. Tad kāpēc neturpināt?
Lai sarūpētu konkurentes, būs jāpārkvalificējas par treneri...
Kāpēc ne? Ja būs meitenes, kas gribēs skriet, es labprāt palīdzēšu. Pieredze man ir. Būs man ko nodot nākamajām paaudzēm.
Viktors arī būs skrējējs?
Dotības viņam ir. Es kaut kur lasīju, ka tēvs profesionāls sportists vēl nebūt negarantējot, ka arī dēls būs tikpat spējīgs. Turpretī, ja māte ir bijusi sportiste, esot gandrīz vai simtprocentīga garantija, ka arī bērns būs mantojis sportiskos gēnus. Ja zinātnieki tā saka, viņiem jātic.