Pavisam nesen - kā zibens no skaidrām debesīm mājās ieradās pilnīgi neizskaidrojams radījums - balts, skrejošs, rejošs, bet galvenais - bez kripatas cieņas pret ģimenes vecāko četrkājaini! Kā aptrakuši lielie un mazie Bergmaņi, kuri agrāk katrs centās kaut uz mirklīti pievērst sev augstprātīgā Marko Polo uzmanību, kļuva gluži vai uzburti uz to mazo sušķi - pa rokām vien šo, pa rokām vien, bučo un mīļo to razbainieku! Ak, zeme, atveries zem kājām par šitādu nejaucību!
Kasa vēderu zivīm
Šādu Marko Polo monologu, protams, nedzirdēju, bet ar Džeka Rasela terjera kucītes Milkas ienākšanu Bergmaņu ģimenē kopā dzīvošanas niansēs šis tas mainījies. Atceros, pirms cik tur gadiem, ciemojoties Bergmaņmājā Mežaparkā, ieteicu Raimondam paņemt sunīti. Viņš toreiz smēja plati un garšīgi - kur nu, bērni jāizaudzina, darbu pāri galvai! Kā ģimenes tēvs tika pielauzts izšķirīgajam lēmumam? Spēkavīrs atklāti stāsta: «Mums daudz dzīvnieku mājās - kaķis, netradicionālas zivtiņas, kurām sieva Viktorija akvārijā vēderu kasa, un tagad suns! Viņi (pārējie ģimenes locekļi) rīkojas voluntāri - no sākuma pajautā, tad, nesagaidot manu atbildi, jo es pārāk ilgi domājot, ņem un izdara. Tā bija ar kaķi. Zvana - te esot smuks kaķītis, te jau tas ir mājās! Ar zivīm tieši tāpat, un tagad ar suni - zvanīja, vai nevaram aizbraukt apskatīties, bet es jau zināju, ka viņi aizbraukuši un nopirkuši. Mani nevar apmānīt, bet ir jau labi. Mūsu zivis, kaķis un suns ir OK.»
Ārēji gan mazliet papukstējis, Raimonds tomēr nekad nav bijis pret dzīvniekiem mājās. Gan Viktorijai, gan pašam bērnībā bijuši suņi, abi saprot mājdzīvnieka lomu jaunas dvēselītes pasaules uzskatu tapšanā. Raimonds spriež: «Uz visu jāskatās no labās puses. Radināšana pie disciplīnas - tas būs sunīša pozitīvais ieguldījums. Bērnam jāprot uzņemties rūpes par dzīvnieku. Redzēsim, kā ies, kad lietū, sniegā un vējā agri rītos suns būs jāved pastaigā. Nevarēs arī vairs mētāt zeķes pa grīdu, Milka uzreiz aizstieps. Ja mazā kaut ko sagrauzīs, tā nebūs viņas vaina.»
Raimonds pasmej, ka tagad viņš ir pilntiesīgs cilvēks savā darba kabinetā Saeimā: «Mēs tur esam četri: Artim Rasmanim ir desmit gadu vecs Džeks Rasels - man būs kam paprasīt padomu -, gan jau kaut kas ir Ingmāram Līdakam viņa lauku mājās Vecumniekos, Kārlim Seržantam ir kaķis, un nu man arī suns mājās!»
Temps par strauju
Viktorija stāsta par zivīm, kurām viņa, Raimondvārdiem runājot, it kā kasot vēderu akvārijā: «Marta jau sen gribēja māsiņu vai sunīti, un es teicu - tu dabūji divus vienā - Suņa gadā dzimušu brālīti (Bergmaņu pastarītis Arnolds - T. Š.). Dzimšanas dienā nolēmu Martai uzdāvināt zelta zivtiņu, lai tā piepilda meitas vēlēšanās. Taču gailītis bija zilā krāsā. Piepirkām viņam vistiņas, vēlāk otrā akvārijā ielikām vēl vienu sarkanu gailīti, nopirkām vistiņas arī viņam, lai saimēm nav garlaicīgi.» Marko Polo nekad neesot ķeksējis zivtiņas no akvārija, bet viņa mīļākā poza ir saritināties ap stikla bunduli un vērot krāšņās peldētājas. Laiku pa laikam kaķis lokot no akvārijiem ūdeni.
Viktorijas stāsts par Milkas iekļaušanos ģimenē detaļās nedaudz atšķiras no vīra stāstītā: «Mēs abi esam pārliecināti, ka bērniem ģimenē jāaug kopā ar dzīvniekiem. Sunim vienmēr ir labs garastāvoklis, viņš iedveš mieru, apvieno visus sirsnīgā komandā. Nesen mums piedāvāja labradoru. Labs suns, bet mums par lielu, jo braucienos nekur nevar paņemt līdzi. Pie Raimonda radiniekiem dzīvo mūsu kucītes tēvs Kusto. Moka, Mola, Maksims, Manga un Milka ir viņa bērni no kucītes Megijas. Visi jau bija izdalīti, palikusi tikai Milka. Aicinājām Raimondu braukt līdzi skatīties, pretējā gadījumā abas ar Martu atbrauksim ar kucēnu azotē. Milka metienā bija pēdējā, nenormāli mīļa. Saimnieki jau diviem cilvēkiem bija atteikuši, jo gribēja kucīti atdot gādīgā ģimenē. Mēs smejamies, ka Milkas mammai uz beigām printerī pietrūcis krāsas, jo mūsu sunītei ir tikai viens ruds plankumiņš virs acs, pati balta kā piens!»
Bija šaubas, kā Milka dibinās diplomātiskās attiecības ar Marko Polo. Viktorija smej: «Protams, Milkas temps viņam ir par strauju. Pagaidām viņi rotaļājas, ieturot drošības distanci, bet, kad runcis paceļ ķepu, Milka mierīgi paiet garām - sak, es nemaz tevi tik ļoti negribu!» Bergmaņu kucīte tagad ir trīs mēnešus veca. Pirms nedēļas viņa ar saviem četrkājainajiem radiņiem jau izskrējusies pa Lielupi, bijusi laimīga, pārgurusi. Pamazām Milka pierod braukt mašīnā. Cerams, ka nelabā dūša brauciena laikā drīz pāries.
Vakaros Milka visiem dzīvojas pa klēpi, un, taisnību sakot, neviens vairs nevar iedomāties, kā šajā mājā dienas ritējušas bez baltā prieka kamoliņa.
Viktorija atklāj, ka tagad ģimenes dienaskārtībā esot vīram uzdāvināt lielu akvāriju. Tas ir Raimonda mūža sapnis.