Sašutums par deputātu meliem nokļuva plašsaziņas uzmanības centrā, tādējādi novēršot uzmanību no Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras (LTRK) valdes priekšsēdētājas Žanetas Jaunzemes-Grendes publiskotā Latvijas politiķu pakalpojumu neoficiālā cenrāža. Saskaņā ar Ž. Jaunzemes-Grendes teikto Latvijas Avīzei patlaban cena par būtiskiem grozījumiem nodokļu likumos ir 60 tūkstoši latu. «To, ka politiķiem maksā, mēs visi zinām. Zinām arī tos, kuri tur partiju melnās kases,» gandrīz palika nepamanīts. Par laimi, šis ir tas gadījums, ka gandrīz neskaitās. Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs jau sācis pārbaudi par LTRK valdes priekšsēdētājas teikto.
Tiesa, cerēt uz ātriem rezultātiem šajā lietā nevajadzētu. Koruptīvie darījumi, arī tirgošanās ar ietekmi, ir sarežģīti, tajos iesaistītās personas nav ieinteresētas sadarboties ar izmeklēšanu. Pierādīt partiju melno kasu eksistenci nebūt nav vienkārši. Par to savulaik jau pārliecinājusies arī Ģenerālprokuratūra, piemēram, 2001. gadā veicot pārbaudi par LPP/LC līdera Aināra Šlesera domubiedra Viestura Koziola izteikumiem, ka visām vērā ņemamām partijām ir dubultā grāmatvedība un melnās kases. Turklāt, domājams, kopš 2000. gadu sākuma politiskās korupcijas shēmas varētu būt kļuvušas vēl samudžinātākas nekā laikos, kad par partiju melno kasu piesegu kalpoja dažādi fondi, kas oficiāli ziedojumus vāca pavisam citām vajadzībām. 2006. gada priekšvēlēšanu laikā fondu vietā nāca priekšvēlēšanu kampaņu organizatoru dibinātas pozitīvisma biedrības, kas ar lielu līkumu apgāja ne tikai likumā noteiktos priekšvēlēšanu reklāmas izdevumu griestus, bet arī maksimāli pieļaujamos ziedojumu apmērus.
Diskusijas par nelegālas partiju finansēšanas kriminalizēšanu norit jau gadiem, taču rezultāta kā nav, tā nav. Krimināllikums paredz sodu par partiju finansēšanu, izmantojot starpniecību, bet ne par maksāšanu partiju melnajās kasēs, un atbildība par to, protams, gulstas uz Saeimas deputātiem. Tiem pašiem, kuru partiju melno kasu turētāji acīmredzot ievāc naudu par būtisku grozījumu veikšanu (vai varbūt neveikšanu) dažādos likumos.
Protams, ar kriminālsodu noteikšanu vien nekas nebūs līdzēts. Arī likumdošanas procesā darbojas pieprasījuma piedāvājuma princips, tā tas notiek visur, kur pastāv demokrātija. Pieprasījums pēc iespējām ietekmēt likumdošanas procesu nav nekas unikāls, Latvijas problēma drīzāk ir tā, ka teju divdesmit gadu laikā pēc neatkarības atgūšanas šeit tā arī nav radīts kaut cik saprātīgs, caurredzams un legāls lobēšanas mehānisms. « Iedzīvotāji Latvijā lobēšanu bieži vien uztver negatīvi, lobēšana kļūdaini tiek uztverta pat kā viena no korupcijas pazīmēm,» pausts KNAB sagatavotajā un jau pirms vairākiem gadiem valdībā pieņemtajā koncepcijā par lobēšanas tiesiskās reglamentācijas nepieciešamību Latvijā. Kādēļ ilgās diskusijas par lobēšanas tiesiskā regulējuma sakārtošanu ir tik neauglīgas? Iespējams, daļēji tāpēc, ka savulaik valdība izšķīrās, ka Latvijai piemērotākais ir vismaigākais, visbezzobainākais no visiem KNAB piedāvātajiem lobēšanas procesa izgaismošanas variantiem, proti, lobēšanas pamatprincipiem jātiek noteiktiem dažādu valsts un pašvaldību iestāžu ētikas kodeksos. Radikālāki piedāvājumi, piemēram, par lobētāju reģistra ieviešanu, kas ļautu daudz skaidrāk saprast, kuras interešu grupas kādos gadījumos ir piedalījušās konkrētu lēmumu ietekmēšanā, politiķiem izrādījās nepieņemami. Iznākums: ar lobēšanu vēl arvien nodarbojas gan nevalstiskās organizācijas, gan sabiedrisko attiecību un juridisko pakalpojumu sniedzēji, gan privātpersonas, bet teju vienīgie likumdošanas aktu grozījumi, kas pieņemti saistībā ar lobēšanas regulējuma sakārtošanu, ir pērnā gada decembrī pieņemtie Krimināllikuma grozījumi, kas precizē tirgošanās ar ietekmi definīciju.
Pa tam lāgam partiju melnās kases turpina pildīties. Politiskie lēmumi tiek iztirgoti par neadekvāti zemām cenām: 60 tūkstoši latu par iespēju ietaupīt vai nopelnīt miljonus, lielākoties uz citu nodokļu maksātāju, tajā skaitā ierindas pilsoņu, rēķina, patiesībā ir niecīga maksa.
No pašreizējās Saeimas Lobēšanas likuma pieņemšanu un partiju melno kasu kriminalizēšanu, visticamāk, nesagaidīsim. Toties no 10. Saeimas vēlēšanu kandidātiem noteikti ir jāprasa ne tikai jaunas darbvietas un skatījums uz nodokļu politikas attīstības perspektīvām, bet arī lobēšanas sistēmas sakārtošana. Kamēr tas nebūs paveikts, melnās kases un citi korupcijas fantomi plauks un zels.