Ar nīderlandiešu autora Žaka Frīnsa stāstu varoņiem G. Zariņa un K. Znotiņš sastapās pērn, gatavojoties tulkojuma izdošanai izdevniecībā Liels un mazs. Aktieri lasīja fragmentus grāmatas prezentācijā. «Ar šo darbu bija līdzīgi kā ar Iekšiņu un āriņu. Mums prasīja, kāpēc tik maz esam lasījuši, kad būs vēl, atceras G. Zariņa.
Izrāde stāsta par ideālo skolotāju, kurš, kā zina teikt K. Znotiņš, «varbūt nemaz nav ideāls, jo saka: ja mums paliks laiks pāri, varbūt kaut ko arī iemācīsimies; viņš jau noņemas ar bērnu dzīvi, nevis mācībām». Aktieri, kuriem katram aug savas atvases, uztvēruši teju vai pārdabiski atbildīgi materiālu par neordināro pedagogu, kurš mācību vielas un cilvēcisko attiecību vārdā ēd istabas augus, dala konfektes un lec baseinā. Īsi pirms pirmizrādes G. Zariņa stāsta: «No sākuma mulsu, ka nevajag bērniem rādīt skolotājus, kādu Latvijā nav. Tad grāmatas autors teica, ka tādu nav arī Holandē.» «Jā, mums jau sāk vilkt uz Mērijas Popinsas pusi,» piebilst K. Znotiņš. Arguments, ka «tādu skolotāju nav» un ka «tā ir tikai literatūra», visbeidzot izšķīris izrādes likteni, saka Liels un mazs vadītāja Inese Zandere. Aktieri neesot gribējuši bērnus sarūgtināt, rādot ko tādu, kas ikdienas rutīnā nav aizsniedzams, taču «skumšana pēc Karlsona, kas dzīvē nav īsts, tomēr ir citāda skumšana», tā K. Znotiņš.
Un tomēr tādi pedagogi eksistē - pēc izrādes nelielā līdzāssēdētāju grupā vien saskaitījām teju desmit. Tāpat arī eksistē tādas pakāpes patiesīgums un godīga bezkompromisu attieksme vienam pret otru, kādu Jāpā izspēlē K. Znotiņš un G. Zariņa klases lomā. Izrāde paredzēta pirmo klašu skolniekiem, tajā ir sarežģīta un pat nopietna tematika: pirmās simpātijas, konflikti, vecāku šķiršanās, pat nāve. Tomēr skolotāja Jāpa sirsnību un artistiskumu skatītājs vērtēs atzinīgi - šis pedagogs burtiski apbur savu klasi. «Mēs ar Kasparu vēl diskutējam. Man šķiet, Jāps ir bērnišķīgs, tāpēc bērni viņu mīl,» saka G. Zariņa, uzsverot, ka izrādes iestudēšanas laikā nostiprinājusies cieņa pret skolotājiem. «Varu tikai apbrīnot tos, kuri ilgus gadus spēj strādāt ar atvērtu sirdi un piedalīties bērnu dzīvē. Unikāli cilvēki.» Savukārt K. Znotiņš par savu varoni saka - talantīgs cilvēks: «Skolotājs ir labs tad, kad nāk tāds, kāds ir. Bet to jau var teikt par jebkuru dzīves situāciju un profesiju.»
Kaut arī «misijas apziņa» izrādes veidotājus neesot inspirējusi, atbilde uz jautājumu, kādai jābūt bērnu izrādei, abiem aktieriem - viņi ir arī izrādes režisori - ir pārliecinoša. «Nevajag bērnus novērtēt kā ļoti atšķirīgus no mums. Ja mums ir interesanti, arī viņiem droši vien būs. Godīgums jau attiecas uz jebkuru mākslas darbu,» saka G. Zariņa. «Varbūt būtu skaisti, ja teātrī katru sezonu būtu pa bērnu izrādei. Man patīk, ka bērniem patīk pieaugušo izrādes. Es pēc savas deviņgadīgās meitas spriežu. Viņa ir redzējusi jau vairākas izrādes lielajā zālē, un man šķiet, ka tā ir godīga saruna ar viņiem,» uzsver K. Znotiņš. «Man šķiet, ka galvenais ir intonācija,» domā G. Zariņa. «Mūsu teātrī izrādes ir labdabīgas. Un mēs ļaujam bērniem būt bērniem.»