Es sapratu, ka nepieciešama vide, kurā kopā sanāk iedzīvotāji, uzņēmēji, valsts varas pārstāvji, kā arī pētnieki no akadēmiskās vides, un analizē to, kas notiek reģionos, pēta nodokļu sistēmu un nozares, un izstrādā rekomendācijas tam, ko vajadzētu darīt likumdevējiem un uzņēmējiem, lai Latvija attīstītos. Latvijas sabiedrībā - un ne tikai Latvijas sabiedrībā, jo to pašu var sacīt arī par abām pārējām Baltijas valstīm, - ir trīs autonomas grupas. Pirmā no tām ir iedzīvotāji, otrā - uzņēmēji un trešā - valsts vara. Valsts varas pārstāvju vidū ir viedoklis, ka uzņēmēji domā tikai par to, kā no citiem iegūt pēc iespējas vairāk naudas un nemaksāt nodokļus. Savukārt, ja cilvēki, kuri pārstāv valsts varu, kaut ko ierosina, tad uzņēmēju vidū bieži ir attieksme: ierēdņi, politiķi un deputāti neko nesaprot no tā, kā nauda tiek pelnīta. Turklāt iedzīvotājiem, kuri nav ne biznesā, ne politikā, gan uzņēmēji, gan valsts varas pārstāvji liekas aizdomīgi. Nevar noliegt, ka arī uzņēmēju vidū ir ļoti dažādi cilvēki un diemžēl netrūkst arī tādu uzņēmēju, kuriem patīk sevi parādīt katrā situācijā, cenšoties sevi slavēt gan tad, kad tas ir pamatoti, gan tad, kad tas ir pilnīgi nepamatoti, un kuriem patīk skaļi bļaustīties, sakot, ka taisnība allaž ir viņu pusē. Šāds komunikācijas stils nevis veicina ieklausīšanos uzņēmējos, bet noskaņo pārējo sabiedrību pret uzņēmējiem.
Pieminējāt Lietuvu un Igauniju. Jūsuprāt, kaimiņvalstīm ir pieredze, ko Latvijai vērts pārņemt, vai tomēr mūsu valstij jāmeklē pašai savs ceļš? Nav noslēpums, ka bieži tiek uzsvērts - Igaunija tikusi tālāk par Latviju.
Es uzskatu, ka ne viss, kas ir labs Latvijai, ir labs arī Lietuvai, ne viss, kas noder Lietuvai, arī Igaunijai noder, un ne viss, kas veiksmīgi funkcionē Igaunijā, tikpat veiksmīgi darbosies arī Latvijā. Savā darbā esmu pārliecinājies - katrā no Baltijas valstīm darbojas citi rakstītie un nerakstītie likumi. Igaunijas pieredze man deva ļoti labu skolu, tālāk ieejot Skandināvijas tirgū, jo Igaunijas biznesa vidē kaimiņvalsts Somijas un citu Ziemeļvalstu ietekme ir ļoti jūtama, bet Ziemeļvalstis, salīdzinot ar Latviju, ir pilnīgi cita pasaule. Lietuva atkal ir pilnīgi atšķirīga pasaule. Lietuvas biznesa vide un kopumā Lietuvas tauta ir ļoti pašpietiekama. Cilvēki Lietuvā ļoti tic sev, un tur katrs cilvēks jūtas tā, it kā būtu karalis.
Tieši pieredze ārvalstīs man parādīja, ka neviens no malas nevar pateikt, kuras ir tās jomas, ko Latvijā attīstīt, un kuras jomas Latvijai attīstīt nevajag. Arī mēs, Latvijas iedzīvotāji, esam lepna tauta - es spriežu pats pēc sava rakstura un pēc tiem cilvēkiem, kurus labi pazīstu. Ieklausīšanās padomos bieži vien nenotiek. Man pašam gribas pārbaudīt ideju, pat uzkāpt uz grābekļa, un tad secināt, ka vispār jau padoms bija pareizs un citreiz vajadzētu būt uzmanīgākam.
Runājot kopumā par Latvijas tautsaimniecību, pēdējā laikā aizvien biežāk tiek uzsvērts, ka ar lētu darbaspēku un relatīvi zemām cenām konkurētspēju starptautiskajā mērogā ilgi vairs nenoturēt, tāpēc nepieciešami jauni, konkurētspēju stiprinoši sasniegumi.
Taisnība, man pat ir bail, ka mēs iekritīsim lamatās «Latvija ir lēta zeme». Tāpēc domnīcas Certus pamatmērķis ir pētīt tās nozares un uzņēmumus, kas ir būtiski Latvijas mērogā. Pētījumu mērķis ir saprast, ko vajadzētu darīt, lai mēs visi Latvijā kļūtu bagātāki - gan nodokļu ieņēmumu, gan mantiskajā, gan arī zināšanu ziņā. Rekomendācijas dotu nevis tie cilvēki, kuriem skaļākās balsis vai kuriem patīk biežāk parādīties televīzijas ekrānā, bet tie, kuri veikuši nopietnus pētījumus, kuru rekomendācijas ir tiešām argumentētas.
Kas ir šo rekomendāciju mērķauditorija?
Rekomendācijas tiktu dotas Saeimas deputātiem, jo deputāti pieņem lēmumus, un tas spēks, kas deputātiem dots, ir milzīgs. Tomēr, tāpat kā man nav saprašanas par visu ekonomiku, arī nevienam deputātam nav saprašanas par visu Latvijas ekonomiku. Turklāt diemžēl Latvija ir viena no nedaudzajām Eiropas Savienības (ES) dalībvalstīm, kurā parlamentam nav sava pētījumu centra, kas varētu deputātiem dot rekomendācijas, pamatojoties uz pētījumiem par to, kādiem būtu jābūt normatīvajiem dokumentiem.
Kādas pārmaiņas būtu jāievieš jaunajai valdībai?
Mans ieteikums Māra Kučinska valdībai būtu ņemt vērā domnīcas Certus Mālpils forumā paustās rekomendācijas. Mums Latvijā ir unikāla situācija - mēs ar savu pasi brīvi varam braukt strādāt uz jebkuru ES dalībvalsti. Šai unikālajai situācijai Latvija kā valsts īsti nebija gatava. Latvijas iedzīvotājiem diemžēl nav iespējams mūsu valstī par savu darbu saņemt tikpat lielu algu, kādu par līdzvērtīgu darbu saņem cilvēki Ziemeļvalstīs un Rietumeiropā. Jāsaprot, ja Latvijā necelsim vidējo darba algu, cilvēki turpinās braukt prom no Latvijas. Es negribu teikt, ka Latvija pārāk ātri iestājās ES. To, kā Latvija attīstījās pēdējos desmit gados, tiešām var saukt par veiksmes stāstu, mēs Latvijā dzīvojam aizvien labāk tādā ziņā, ka ir aizvien sakārtotākas ielas, aizvien modernākas mājas un cilvēki Latvijā aizvien vairāk saprot, kā rodas nauda. Tomēr, ja Latvija attīstīsies tik lēni kā patlaban, tuvākajā laikā ES vidējais dzīves līmenis netiks sasniegts. Savukārt, kamēr vidējais atalgojums Latvijā nesasniegs vidējo atalgojumu Vācijā vai Zviedrijā, tikmēr mūsu valsts iedzīvotāju aizbraukšana strādāt uz ārvalstīm neapstāsies un aizbraukušie neatgriezīsies. Lai Latvija izkļūtu no zemā atalgojuma lamatām, mūsu valstij jāattīstās ātrāk, nekā tā attīstās patlaban. Ir vajadzīgs 5% iekšzemes kopprodukta (IKP) pieaugums gadā.
Patlaban gan IKP pieaugums ir ievērojami mazāks.
Jā, un tā ir problēma. Lai mēs ticētu tam, kādi risinājumi nepieciešami, mums vajadzīgi reāli pētījumi.
Jūsu vadītais uzņēmums saistīts ar būvniecības jomu. Par būvniecību bieži tiek teikts, ka tās attīstībai nepieciešams, lai būtu pēc iespējas vairāk naudas - ne tikai Latvijas vietējā tirgus naudas, bet arī ES projektu un nerezidentu naudas. Būvniecības nozares pārstāvji pauduši neapmierinātību gan ar ES projektu naudas apguves kavēšanos, gan ar ierobežojumiem nerezidentu naudas piesaistē. Kā jūs vērtējāt situāciju?
Runājot par nerezidentu - šī vārda plašākajā nozīmē - naudas lielo ietekmi, es personīgi uzskatu, ka tas ir šaurs skatījums. Jautājums ir par to, vai Latvijā izdarīts viss iespējamais, lai spētu kontrolēt ienākošo naudu, vai izdarīts viss iespējamais, lai novērstu naudas atmazgāšanu. Turklāt Latvija nav nerezidentu naudas lielvalsts. Citas ES valstis - Nīderlande, Luksemburga Lielbritānija - gan ir dažādu nerezidentu naudas lielvalstis, bet mums nav šaubu par, piemēram, Lielbritānijas prasmi kontrolēt nerezidentu naudas izcelsmi. Vienkārši jābūt gribai to prasmīgi kontrolēt.
Jūsuprāt, Latvijas griba nav pietiekami stipra?
Es domāju, ka ir. To apliecina arī fakts, ka Latvija virzās uz iestāšanos OECD.
Un kā ar ES projektu naudas lomu būvniecības nozarē?
Ja runā par Sakret pārstāvēto jomu - būvmateriālu ražošanu, tad jāsaka - būvmateriālu ražošana Latvijā pēdējos simts gados bijusi augsti attīstīta, neraugoties uz to, kādas varas gājušas pāri. Mums Latvijā nav zelta, nav naftas, bet mums ir mūsu dārgakmeņi, un tie ir mežs, jūra un zeme - gan lauksaimniecības, gan derīgo izrakteņu aspektā.
Būvniecības industrijai ļoti svarīgs faktors ir tas, ka Latvijas iedzīvotāji paši sev ļoti daudz ko nevar atļauties. Citu valstu pieredze parāda - tikko cilvēkiem uzlabojas materiālais stāvoklis, cilvēki kaut ko remontē, nokrāso, mājai uzceļ piebūvīti, beidzot nobetonē taciņu, respektīvi, tikko cilvēkam parādās brīvi līdzekļi, viņš tos iegulda savas vides sakārtošanā. Jāatzīst, ka Latvijā kopš 2000. gada uzbūvētas daudzas jaunas daudzdzīvokļu dzīvojamās mājas, pat neraugoties uz to, ka daudz cilvēku no Latvijas aizbraukuši, jo mēs bijām nocietušies pēc jaunām, modernām mājām. Tomēr joprojām ne tikai Latvijas, bet visa Austrumu bloka pilsētās ir ārkārtīgi daudz lielo, monstrīgo rajonu - tādu kā Rīgā Pļavnieki un Purvciems. Ko darīt? Ja veiktu aptauju, cilvēki pateiktu, ka negrib dzīvot šādos rajonos, bet grib dzīvot dzīvokļos, kuri atbilst ES standartiem un atrodas mūsdienīgi plānotos rajonos, bet nav jau izvēles, jo Latvija ir viena no nabadzīgākajām ES valstīm. Tomēr svarīgi būtu sekmēt energoefektivitātes projektus un mājokļu remontēšanu. Nauda, kas tiek ieguldīta energoefektivitātē un mājokļu remontos, tā sakot, griežas ekonomiskajā apritē, un pieaug patēriņš, bet patēriņš nozīmē naudu visiem, un valstij ir jāprot no tā visa savākt nodokļus - gan tad, ja es pārdodu vai pērku dzīvokli, gan tad, ja remontēju dzīvokli.
Jūsuprāt, valstij prasmi savākt nodokļus vajadzētu pilnveidot?
Redziet, mēs dzirdam, ka tiek paziņots - tagad Valsts ieņēmumu dienests (VID) īpaši pārbaudīs autoservisus, īpaši pārbaudīs friziersalonus, īpaši pārbaudīs zobārstniecību. Taču šī īpašā pārbaudīšana ir represīva metode. Viens no sliktākajiem mantojumiem, kas Latvijā palicis no padomju laikiem, ir centieni problēmas risināt ar represīvām metodēm. Būtu jābūt tā, ka dod balvu, nevis pielieto represīvu metodi. Viens no domnīcas Certus uzstādījumiem ir parādīt valstij balvas, ko dot dažādām industrijām, ja tiks korekti maksāti nodokļi. Mēs kā patērētāji zinām, ja savācam čekus par veselības aprūpes pakalpojumiem un izglītību, iespējams saņemt iedzīvotāju ienākuma nodokļa atmaksu, un tas motivē cilvēkus labot zobus oficiāli strādājošā zobārstniecības praksē, kurā nav problēmu saņemt čeku, nevis kādā kaktu kantorī, kurā čeku nedod. Šāda veida motivāciju vajadzētu vēl stiprināt. Vācijā, Zviedrijā, Norvēģijā ir tā, ja cilvēks remontē savu mājokli, nosiltina savu māju, labiekārto sava īpašuma teritoriju un iesniedz čekus par veiktajiem maksājumiem dienestā, kas ir analogs Latvijas VID, tad daļu no ieguldītās naudas var saņemt atpakaļ no valsts. Līdz ar to iedzīvotājiem ir motivācija remonta veikšanai piesaistīt oficiāli strādājošas firmas, nevis bez norēķina dokumentiem strādājošus remontdarbu veicējus. Arī Latvijā nepieciešams pēc iespējas stiprināt motivāciju ne tikai katram iedzīvotājam pašam maksāt nodokļus, bet arī sadarboties tikai ar tiem uzņēmējiem, kas strādā pilnīgi legāli, izsniedz visus norēķinu dokumentus un maksā nodokļus. Un, ticiet man, neviens nav ieinteresēts strādāt pelēkajā ekonomikā, neviens! Visi grib maksāt nodokļus! Kāpēc, piemēram, Ziemeļvalstīs ēnu ekonomika ir daudz mazāka nekā Latvijā? Problēma ir ne jau Latvijas cilvēkos, bet gan sistēmā. Vajadzīga sistēma, ka nodokļu maksājumi dod reālus ieguvumus, nevis tikai pielieto represīvas metodes pret nemaksātājiem.
Viena no tēmām, kas tika apspriesta Certus Mālpils forumā, bija par to, ka vajadzētu mainīt nodokļu sistēmu, lai pašvaldības būtu ieinteresētas savās teritorijās attīstīt uzņēmējdarbību, ne tikai piesaistīt iedzīvotājus. Vai ar nodokļu sistēmas izmaiņām to var panākt?
Māra Kučinska valdība deklarējusi visu nodokļu pārskatīšanu, un es ceru, ka tiks strādāts pie apbalvojuma principa stiprināšanas. Ar nodokļiem valsts var panākt, ka iedzīvotāji paliek Latvijā, vai arī to, ka iedzīvotāji no Latvijas mūk prom. Runājot par pašvaldībām, ir arī daudz pozitīvu piemēru - Jelgava, Rēzekne, Liepāja, Ventspils, Valmiera. Lielās pilsētas jau investē biznesa attīstībā, jo uzņēmumu veidošanās sekmē to, ka būs darba vietas, savukārt darba vietas vajadzīgas, lai iedzīvotāji nebrauktu prom. Es domāju, ka būtu pareizi, ja uzņēmumu ienākuma nodoklis tiktu sadalīts tā, ka ikviena pašvaldība būtu ieguvēja no tā, ka tās teritorijā atrodas uzņēmums, kas gan nodrošina darba vietas, gan maksā nodokļus. Mums par sadarbību ar pašvaldību ir ļoti pozitīva pieredze saistībā ar ražotnes veidošanu Vidusigaunijā, netālu no Paides. Pašvaldība mums arī ieteica cilvēkus, ko ņemt darbā, un šajā jomā pašvaldības loma ir ļoti būtiska, jo pašvaldības pārstāvji pazīst vietējos iedzīvotājus un zina, kurus cilvēkus noteikti vajag pieņemt darbā, jo būs vērtīgi darbinieki, un kurus pat nav vērts darbā pieņemt, jo tāpat strādātāji nebūs. Biznesa attīstībai mazpazīstamā vidē nav labāka padomdevēja un drauga par vietējo pašvaldību.