Vai dzīve valstī apstājas, ja atvaļinājumā ir Valsts prezidents, Saeima, Ministru prezidents vai vēl kāda īpaši augsta un cienījama amatpersona? Pieredze rāda, ka neapstājas gan. Bet vai dzīve valstī neapstātos, ja vienā dienā atvaļinājumā reizē dotos policisti, ārsti, ugunsdzēsēji, armijas ierindnieki, tramvaju vadītāji, bērnudārza audzinātāji, pastnieki, trauku mazgātāji, kurinātāji, maizes cepēji un govju slaucēji? Liekas, ka apstātos gan.
Līdzīgi ir arī ar Dienu, kuras vadībai un īpašniekiem nenoliedzami ir būtiska loma, taču laikraksts pastāv, galvenokārt pateicoties cilvēkiem, kas to balsta ar savu melno un pieticīgo ikdienas darbu neatkarīgi no vadības un īpašnieku maiņas. Daudziem no viņiem Diena vienmēr bijusi vairāk ideja nekā bizness, un viņi nav izvēlējušies vieglāko ceļu, saskaroties ar pirmajām grūtībām. Avīze nesastāv tikai no komentāru lapām ar tās publiski vairāk pazīstamajiem autoriem, un tā nesastāv arī tikai no žurnālistiem, kuru vārdi redzami pie rakstiem. Avīzi veido daudz cilvēku, kuri nav plašākai publikai redzami vai zināmi, bet kuru darba augļus ik dienu saņem lasītājs. Tie ir tie cilvēki, kuru vienlaicīgas brīvdienas gadījumā avīzes darbs apstātos gan, kamēr galvenā redaktora vai valdes priekšsēdētāja īslaicīgā prombūtnē zobrats turpina griezties.
Lielās lietas veido mazākās daļiņas, un katrai mazai skrūvītei ir sava vieta lielajā mehānismā. Tāpēc gan valsts, gan avīzes līmenī ik dienu jāpatur prātā, ka lielais galarezultāts ir tieši atkarīgs no tā, ar kādu attieksmi, kādām idejām un kādiem principiem mēs katrs darām savu darbu. Var vaimanāt un klaigāt par valsts novešanu postā un nenovēršamo galu, bet var arī klusi, mierīgi un godīgi darīt savu darbu, lai valsti no tā posta kopējiem spēkiem izvilktu.
Var abstrakti runāt par preses brīvības galu un brīva laikraksta bojāeju tāpēc vien, ka mainās īpašnieki un vadība, taču brīva un sekmīga darbība nesākas un nebeidzas uz komandtiltiņa, bet gan kuģa mašīntelpā. Kamēr mašīntelpā savas muguras smagā darbā liec cilvēki, kas gadiem uzturējuši spēkā godīgas žurnālistikas un vārda brīvības principus, tikmēr vaimanām un kapu runām vēl nav pienācis laiks. Cilvēki nemaina vienā dienā savus principus, ko kaldinājuši un stiprinājuši gadiem ilgi. It īpaši tad, ja gadiem ilgi ir strādāts augstāku ideju un principu vārdā, neļaujoties vieglākas dzīves un lielākas naudas kārdinājumiem. Ar pozitīvu inerci apveltīti zobrati tāpat vien pēkšņi nesāk griezties uz otru pusi. Tāpēc ar cilvēkiem mašīntelpā un zobratiem esmu kopā mūsu jubilejā.