Viena cilvēka viedoklis nereti ir kaitinošs vai aizvainojošs citam, tāpēc mēģinājumi novilkt smalko robežu starp izteikšanās brīvību un šīs brīvības ļaunprātīgu izmantošanu ir vienlīdz kārdinoši un grūti. Vairāku iemeslu dēļ. Pirmais, galvenais: cilvēkam ir tiesības kļūdīties, dzīvot ar aizspriedumiem, paust viedokli, kas absolūti nesakrīt ar apkārtējo vairākuma pārliecību. Ja kāds ir svēti pārliecināts, ka visi musulmaņi ir potenciāli teroristi, ka masoni valda pār pasauli vai ka Zeme ir plakana, tās ir viņa tiesības, lai cik ačgārna šī pārliecība būtu.
Jā, bet balamute mūs aizvaino. Te nonākam līdz otrajam iemeslam: aizvainojuma iemesli ir tik mainīgi un individuāli, ka kaut kādu vienu kodeksu nepieļaujamiem aizvainojumiem izveidot nav iespējams. Bija laiks, kad apšaubīt pāvesta nekļūdību nedrīkstēja, ir cilvēki, kurus vairāk aizvaino nevis nosaukšana par kretīniem, bet apgalvojums, ka viņi neko nesaprot no hokeja. Ja kādu nosauc par mērkaķi vai netīro cūku, cilvēka aizvainojums ir atkarīgs no tā, cik iesakņojies viņš ir klišejās, - jo nedz mērkaķis ir kaut kas slikts, nedz cūka netīrīgs dzīvnieks.
Mutes palaišana, kas kļūst bīstama. Jā, tāda ir iespējama - ja tiek apvainots kāds konkrēts cilvēks, norādot arī viņa personīgo informāciju (dzīvesvieta utt.). Vai - ja kāda etniska vai sabiedrības grupa nevis tiek vienkārši gānīta, bet tiek aicināts to iznīcināt. Pārējā gvelšana - nāksies pieciest...