Jākalpo sabiedrībai
«Mūsdienās muzeji tiek izmantoti kā līdzeklis dažādiem mērķiem - ir tādi, kuri būvē nacionālo identitāti. Tas ir viens no klasiskākajiem veidiem, kā muzeji strādā. Daudz ir muzeju, kuru mērķis ir mainīt pasauli, tādi, kuri izmanto sociālās kustības, piemēram, zaļo kustību, melnādaino vai iezemiešu kustības. Muzeji ir jāveido tā, lai tie sekmētu nākotnes mērķus.» Tas nav pārsteidzoši, ka Dosantosa tā izsakās. Viņa ikdienā vada muzeoloģijas maģistru programmu Reinvarda akadēmijā Amsterdamā, taču ir brazīliete un viņas nācija līdzās ar citām jaunattīstības valstīm ir viena no plaukstošākajām pasaulē, kamēr tās kādreizējie kungi eiropieši pārdzīvo nedrošus laikus.
Arvien biežāk dzirdamie argumenti par muzeju «atsvaidzināšanu» ir dažādi, taču vienprātība ir jautājumā, ka tiem labāk jākalpo sabiedrībai. Dosantosa uzskata, ka ir būtiski redzēt apmeklētājus ne vien kā muzeju izmantotājus, bet arī kā producentus - dalīties zināšanās un varā ne vien profesionāļu vidū, bet arī ar vienkāršajiem cilvēkiem un sabiedriskajām grupām. «Muzeji patērē naudu, laiku, enerģiju. Attiecīgi tiem jābūt jēdzīgiem. Tas ne vienmēr nozīmē, ka uz tiem jānāk daudz cilvēkiem, bet tiem ir jābūt sabiedriski būtiskai lomai,» norāda Dosantosa.
Atdot muzeju sabiedrībai
Kā cilvēku iesaistīšana muzeju dzīvē notiek praktiski? «Pirmkārt, jābūt atvērtiem, otrkārt, cilvēki paši pievērš muzejiem lielāku vērību,» norāda muzeoloģe. Viens faktors ir globalizācija - Rietumeiropā ir sabraukuši daudzi imigranti, un viņiem ir savs viedoklis par muzejiem, sevišķi etnogrāfiskajiem muzejiem, kas iepazīstina ar citām kultūrām. «Rietumeiropā ir liela krīze šai ziņā. Ir daudzi muzeji, kas ataino «citādos» - Āfrikā, Latīņamerikā utt. Bet tagad šie «citādie» dzīvo šeit. Piemēram, esmu no Brazīlijas un deviņus gadus dzīvoju Nīderlandē. Aizgāju uz etnogrāfisko muzeju Amsterdamā, kur bija izstāde par Brazīliju, un tā bija briesmīga. Es nevēlos tā tikt prezentēta,» stāsta Dosantosa. Muzeoloģe min vēl kādu radikālu piemēru no Ziemeļaustrumu Brazīlijas, kur ir muzejs par verdzību. Tas reiz kļuva par nīstāko muzeju valstī, jo reģionā, kurā tas atrodas, joprojām ir milzums sociālo un rasisma problēmu, uz kuru fona šķiet, ka verdzība atcelta tikai formāli. Kad 2005. gadā muzejā kulminēja visas problēmas - maz apmeklētāju, nogriezts finansējums un slikta reputācija -, direktors noorganizēja konferenci Muzejs, ko vēlamies. Tagad muzeju faktiski ir pārņēmusi sabiedrība un veido tur izstādes pēc saviem ieskatiem.
Rēzeknes vasaras skolā tika runāts par nemateriālo mantojumu. «Tās nav tikai lietas, kam nevar pieskarties. Viens un tas pats priekšmets var būt materiālais un nemateriālais mantojums,» stāsta muzeoloģe. «Ja uz kādu fenomenu raugās kā uz nemateriālo mantojumu, jāpatur prātā divas lietas. Pirmkārt, tas atver iespēju komunikācijai ar cilvēkiem. Piemēram, ar dziesmu var rīkoties kā ar objektu - ierakstīt, arhivēt vai taisīt tematisku izstādi - vai arī apieties kā ar nemateriālo mantojumu. Tas nozīmē ieguldīt cilvēkos, radīt apstākļus, kuros šis mantojums būs dzīvs - strādāt sabiedrībā, nevis nest lietas muzejā.»
Eiropas slogs
Dosantosa norāda, ka pamatā jaunajam redzējumam ir nepieciešamība iesaistīt cilvēkus sabiedrībā. Latīņamerikā un Eiropā tam ir atšķirīgi piegājieni. «Kad mēs runājam par to Latīņamerikā, mēs domājam par to, kā dot cilvēkiem varu, lai viņi varētu mainīt sabiedrību, lai pasaule būtu godīgāka,» stāsta brazīliete. «Runājot par piedalīšanos Ziemeļeiropā, man bieži šķiet, ka runa ir par to, lai sabiedrību kontrolētu.» Iemesls tam ir tas, ka Eiropā cilvēki grib mēģināt noturēt pašreizējo kārtību, bet Brazīlijā - pārvarēt milzīgās sociālās atšķirības.
Dosantosa drīz plāno doties atpakaļ uz Brazīliju. Lai gan Nīderlande patīk - tā ir valsts ar nobriedušu demokrātiju, kurā cilvēki māk diskutēt un vienoties. «Arī kā muzeoloģe es tur varu mācīties ļoti daudz, jo tā ir ļoti progresīva muzeju zeme. Taču Eiropā ir pagātnes slogs - atmiņas par to, cik varena tā reiz bija. Jaunattīstības valstīm šāda sloga nav, jo tās raugās nākotnē un uz izaugsmi,» atzīst Dosantosa.
Ko viņa Eiropā mainītu, ja spētu? «Varu runāt tikai par sevi. Piemēram, Nīderlandē pagājušās nedēļas vēlēšanās daudzas balsis saņēma galēji labējie. Tā bija reakcija pret pārmaiņām un imigrantiem. Domāju, pārmaiņas ir nenovēršamas. Ir risks, ka pret tām būs vēl asāka reakcija. Man šķiet, ka pēc 50 gadiem pasaules ģeopolitika būs pavisam citāda, jo jaunattīstības valstīs ekonomika aug ļoti strauji. Un neiestājas tikai par ekonomisko varu, bet arī cilvēku solidaritāti. Jāuzteic Nīderlandē sasniegtais. Taču tur par solidaritāti rūpējas valsts, un tā vairs nespēj absorbēt visas problēmas, attiecīgi cilvēkiem jāspēj upurēties citu labā. Tas ir brazīliešu mentalitātes pamatā. Jāsaprot, ka visi no tā gūst.»