Pēc Latvijas kaunpilnā zaudējuma Slovēnijai aizkulisēs visbiežāk locītais vārds bija «raksturs». Arī galvenajam trenerim Oļegam Znarokam par to tika vaicāts, un viņš pieņēmuma formā atteica: «Ceru, ka ir.» Atbilde jau jāsniedz spēlētājiem.
Laiki un tikumi mainās - kurš gan to nezina! Man vēl labā atmiņā 90. gadu notikumi, kad pēdējā brīdī atskaitītie kandidāti nokārtu galvu atstāja izlases nometni. Kad komandas partneri izteica līdzjūtību aizsargam Aleksandram Šiškovičam, kurš divas reizes pēc smagiem savainojumiem tā arī nevienu reizi pasaules čempionātā neuzspēlēja, kaut ļoti gribēja. Toreiz spēlētāji paši prasīja pretsāpju injekcijas, lai tikai varētu doties laukumā. Tagad piedāvā, bet atsakās. Tāpēc var saprast tā kaluma vīrus, kuri sper dusmu zibeņus, redzot situāciju ap izlasi 2011. gada pavasarī.
Viss vēl nav beidzies. Vēl ir iespēja šai paaudzei apliecināt, ka lielai daļai no viņiem ir ne tikai trīs, četras vai pat septiņas reizes lielāki līgumi nekā viņu priekšgājējiem, bet arī meistarība laukumā un raksturs. Vēl būtu jāpiebilst - pašcieņa. Zaudēt var, bet ne tā kā Slovēnijai, kad komanda sabruka pa visām vīlēm.
Sapurināties der arī treneriem. Man vēl labā atmiņā Oļegs Znaroks savos trenera gaitu sākumos, kad uz soliņa ar uzsitieniem pa muguru vai aizsargķiverēm kopā ar spēlētājiem izdzīvoja katru epizodi. Spēlē pret Slovēniju uz soliņa valdīja nolemtība. Nogurums un psiholoģiskā bedre nelīdzēs kā atruna, ja turpmākajās divās spēlēs atkārtosies Slovēnijas scenārijs. Ir bijusi viena diena laika pārdomām. Par naudu un raksturu.