Būs grūti iebilst, ka vardarbības ierobežošana ir nepieciešama lieta. Un tas vienlīdz attiecas kā uz attiecību noskaidrošanu starp divām fiziskām personām parastā situācijā uz ielas, tā arī lielām ļaužu masu «nesaskaņām» - kā šobrīd Sīrijā. Šim apgalvojumam neiespējami nopietni oponēt, jo pretējā gadījumā jāaizstāv viedoklis, kas mudina pabeigt kaušanos, līdz stiprākais nokauj vājāko. Aizvadītajos divos gados pieredzētā neiedomājami piesardzīgā Sīrijas problēmas risināšana zināmā mērā apstiprina šo absurdo uzskatu, ko jau sarunas sākumā pasaka vairākums sīriešu un libāniešu. Viņi ir pārliecināti, ka lielvalstīm, vispirms tiek minētas ASV, ja vien tās vēlētos, pietiktu ar neilgu laiku, lai Sīrijas prezidents Bašārs el Asads būtu nolikts pie vietas. Taču diezin vai viss ir tik vienkārši, kā tas šķiet reģionā mītošajiem un tādēļ situāciju it kā labāk pārzinošajiem arābu valstu iedzīvotājiem. Sīrija nav Bosnija un arī ne Serbija, kur gaisa uzbrukumi savu padarīja un slepkavošana tika apturēta. Cita mentalitāte, atšķirīgs daudz komplicētāks konflikts, reģions un arī mērogi. Tomēr nevajadzētu steigties ar prognozēm, ka gaisa triecieni nemainīšot situāciju. Ja pieņem, ka tie var turpināties vismaz divus mēnešus, bet var būt pat vēl ilgāk, tas var radīt nopietnus zaudējumus Asada militārajai infrastruktūrai. Lai cik nopietna ir Sīrijas diktatora apņemšanās aizstāvēties, raķešu uzlidojumi ik dienas vairāku mēnešu garumā var ietekmēt viņa drosmi vēlreiz lietot aizliegtos ieročus.
Nopietnus jautājumus Sīrijas krīzes sakarā pelnījis ANO ģenerālsekretārs Pans Gimuns, kurš tagad vērsies pie ASV ar aicinājumu nesteigties ar militāru triecienu. Šajā situācijā daudz saprotamāka un humānāka būtu viņa vēršanās nevis pie Vašingtonas, bet gan saviem inspektoriem, uzliekot par pienākumu pēc iespējas ātrāk nākt klajā ar spriedumu par ķīmisko ieroču piederību. Taču par to, vai ANO «komanda» uz to ir spējīga (pat ja tās rokās būs atbilde), gan nākas šaubīties. Un tādā gadījumā viss būs kā vienmēr - nepateicīgais darbs atkal tiks uzvelts amerikāņiem, jo kurš gan cits, izņemot «pasaules policistus» ASV, var kaut ko tādu uzņemties.
Mediju ietekme ir liela, taču notikumi Sīrijā rāda, ka to nevajadzētu pārspīlēt. Var rādīt nedēļu no vietas kadrus ar sastingušiem ķīmisko ieroču nobeigtiem cilvēkiem Damaskā, taču tas nav pietiekami, lai tiktu pieņemts profesionāls lēmums, kas novestu pie slepkavošanas apturēšanas. Tā drīzāk ir visai plaša vienaldzība un atsevišķu valstu politiska ieinteresētība, kas tiek maskēta ar runām par nespēju izprast Sīrijas konflikta sarežģīto raksturu, ar nevēlēšanos vēl vairāk destabilizēt situāciju reģionā. Mediju sakarā par sliktu Asadam runā preses darba ierobežošana Sīrijā - ja tā nebūtu, ķīmiskos ieročus neuzdrošinātos lietot.