«Bēdīgi,» Vikštrēms īsi raksturoja situāciju pašmāju handbolā, tostarp arī valstsvienībā, piebilstot, ka to labi ataino arī iznākums spēlēs pret Zviedriju (23:33) un Slovēniju (28:39). Viņš gan uzreiz norādīja, ka ne uz mirkli nenožēlo šī izaicinājuma pieņemšanu, un pauda gatavību strādāt ne tikai uz simt, bet pat uz visiem divsimt procentiem, lai komandu paceltu līmenī, kas ļautu reāli pretendēt uz dalību Eiropas vai pasaules čempionāta finālturnīrā.
Līdzīgi kā ceturtdienas spēlē ar Zviedriju, arī slovēņi sestdien Dobelē ilgi netērēja laiku, lai pierādītu savu pārspēku. Īsā laikā ieguvuši izbraukuma spēlei nepieklājīgi lielu pārsvaru, pretinieki puslaikā bija iemetuši jau 21 vārtus, savukārt spēli pabeidza ar 11 vārtu pārsvaru. «Kompliments viņiem par parādīto sniegumu, taču man ļoti sāp, ka mēs bijām gatavojušies šādai viņu spēlei, taču tik un tā nespējām pretoties,» treneris norādīja, ka spēlētājiem laukumā neizdevies izpildīt pat pusi no spēles plāna. Galvenokārt vājās fiziskās kondīcijas dēļ. «Kamēr kondīcija vēl ir, galva strādā. Pēc tam sabrukām. Tiem, kuri spēlē augstā līmenī ārzemēs un trenējas divreiz dienā, nav problēmu, bet tiem, kuri trenējas trīsreiz nedēļā vakaros, lai pēc tam iedzertu aliņu, ir daudz, daudz grūtāk. Mūsdienu rokasbumbā ir svarīgs temps. Jāskrien! Sešdesmit minūtes jāskrien ātrajos, pusātrajos, centros. Mūsu profesionāļi to var, bet nevaram visu spēli izskriet ar sešiem spēlētājiem,» skarbs bija treneris.
Arī komandas spēlētāji neslēpa, ka fiziski spēle pret Slovēniju bijusi ārkārtīgi sarežģīta, jo pret ļoti augstā tempā spēlējošajiem, tehniski izcili sagatavotajiem pretiniekiem nācās cīnīties tikai divas dienas kopš iepriekšējās spēles Zviedrijā. «Ļoti grūti. Nevaru to apgalvot par pārējiem večiem, bet man pašam bija ļoti liels nogurums. Nav pierasts pavadīt laukumā tik daudz minūšu, turklāt trijās dienās bija divas spēles. Tam visam klāt mums bija pretinieks, pret kuru bija divtik svarīgi paspēt nostrādāt kājās. Viņi mums meta golus iekšā, pat neko īpaši nedarot,» komandas uzbrukuma līderim Dainim Krištopānam atlika tikai noplātīt rokas. Pēc izlaistās spēles Zviedrijā ierindā bija arī Aivis Jurdžs, taču arī viņš atzina, ka kājas muskuļa savainojuma dēļ bez treniņiem pavadītā nedēļa atstājusi jūtamu iespaidu uz fizisko gatavību.
Lai gan kaujinieciskākie prāti komandā vēl apgalvo, ka par ceļazīmi uz finālturnīru jācīnās, kamēr ir kaut teorētiskas izredzes, treneris Vikštrēms atzīst, ka reālas cerības tikt grupas labāko divniekā ir zudušas, jo līderiem zaudēts ar pārāk lielu starpību. «Šobrīd mūsu griesti ir trešā vieta, ko arī jācenšas sasniegt, lai būtu pamats sasniegumiem nākamajos ciklos.» Treneris uzsver, ka līdz pavasarī paredzētajām spēlēm pret Slovākiju svarīgākais ir ievērojami uzlabot izlases sniegumu aizsardzībā, saspēlē un, protams, fizisko kondīciju. Decembrī valstsvienība pulcēsies uz tradicionālo Rīgas domes kausu, savukārt pavasarī divreiz jātiekas ar Slovākiju.