Ir tik jauki atkal runāt savā valodā. Liekas, ka, esot svešumā, ir pietrūcis visa - gan pozitīvā, gan negatīvā. Un tad pie sevis nodomā: «Beidzot es esmu atpakaļ mājās, atpakaļ savā realitātē, ko tie citi nekad nesapratīs.»
Pirmais iespaids ir prieks un sajūsma par visu, bet, esot atpakaļ kādu laiku, sāc saprast, ka kaut kā īsti nav tā, kā tas bija gaidīts, ka kaut kas ir mainījies. Tā nav Latvija, kas ir citādāka. Tā esmu es, kas ir mainījusies. Es skatos uz lietām citādi. Tāliene maina cilvēku. Jo ilgāk esi prom, jo vairāk uzņem tās valsts kultūru, jo vairāk adaptējies un integrējies. Es esmu prom no mājām jau divus gadus. Ja sākumā aizbraukt un būt prom bija neizturami grūti, tad tagad, jo vairāk darbu, ko darīt, jo vieglāk. Tas ir tik liels paradokss, ko sastopu pati sevī. Esot Norvēģijā, ilgojos pēc Latvijas, lasu un interesējos par to, kas notiek dzimtenē, vairāk nekā tad, kad dzīvoju Latvijā. Esmu kļuvusi daudz lepnāka par savu kultūru, taču, atbraucot uz Latviju, arī nejūtos pilnīgi, nav kā agrāk.
Taisnība manai vecmāmiņai, kura teica, ka nebūšu tā īsti ne šeit, ne tur. Esmu pa vidu, un tas laikam ir grūtākais. Pāris manu draugu, kuri mācās ārzemēs, arī teikuši, ka forši būt atpakaļ Latvijā, taču ir forši arī būt tur, svešumā. Ir iegūti jauni draugi, izveidota jauna dzīve ārzemēs. Un tad rodas dualitāte. Ir grūti būt gan šeit, gan tur. Grūti būt atpakaļ, kad esi bijis prom ilgu laiku un atbraucot konstatē, ka draugiem un ģimenei dzīve ir aizritējusi uz priekšu, taču tu neesi bijis klāt. Bet tev jau tāpat. Dzīve arī aizgājusi uz priekšu, kur cilvēku, kas agrāk bija klāt tavās ikdienas gaitās, vairs tajās nav.
Norvēģijā augstskolā kādā lekcijā runājām par četrām kultūras apzināšanās stadijām. Kad es klausījos, varēju to tik labi attiecināt uz sevi. Pirmā ir tūrista stadija, kur kontakts ar kultūru ir virspusējs. Uzsvars tiek likts uz redzamo, eksotisko un neticamo. Otrajā stadijā cilvēks pievērš lielāku uzmanību izturēšanās veidiem un paražām, kuras ir pilnīgi atšķirīgas no paša kultūras. Šajā stadijā rodas konflikta situācija, kur cilvēks ir neapmierināts un nobijies no tā, cik dīvaini svešās kultūras pārstāvji uzvedas un rīkojas. Trešajā stadijā cilvēks saskata nozīmi un mērķi rīcībai, pret kuru tik asi sākotnēji reaģējis. Tiek saprasts, kas un kā notiek, taču ir grūti to pieņemt. Ceturtā pakāpe ir apziņa par to, kā šī svešā un nezināmā kultūra tiek uztverta no iekšpuses tam, kurš ir dzimis un uzaudzis tajā. Cilvēks orientējas pēc svešās kultūras, kura vairs nav tik sveša, un iemācās novērtēt to, cik pozitīva tā ir. Cilvēks spēj paskatīties uz savu kultūru no malas un novērtēt tās trūkumus. Šajā stadijā interpātija - interkulturāla empātija - ir mērķis. Interesanti sekot līdzi šīm stadijām un redzēt, kā pati esmu mainījusies šajos divos gados.
Lai arī ir izveidota dzīve svešumā, Latvija tomēr ir mājas. Šķiet, ka atvadīties būtu jābūt ar katru reizi vieglāk, taču tā nav. Atvadas ir skumjas. Daudziem liekas, ka būt prom ir viegli, taču šīs kultūras apzināšanās stadijas ir emocionāli grūtas. Tā ir pirmā stadija, kad viss šķiet aizraujošs un interesants. Nākamās stadijas ir izaicinājums nepadoties un iet uz priekšu. Lai gan svešums attīsta cilvēku un iemāca interpātiju, paradokss - ne šeit, ne tur - reizēm plēš uz pusēm.