Interesants, izteiksmē neordinārs bija tavs etnodžeza grupas Patina albums ar tādu pašu nosaukumu (2006). Radoša sadarbība ar dīdžeju ir nākamais solis tautas dziesmas mūsdienīgā skanējumā. Kā jums tas ienāca prātā?
Man pat ir neērti, ka man tiek pievērsta tik liela uzmanība, jo nekas liels vēl nav izveidots. Man ir sajūta, ka mēs tagad esam pašā ceļa sākumā. Ar Uldi Cīruli (DJ Monsta) iepazināmies pirms gada, it kā nejauši, lai gan viņam jau agrāk bijusi doma mani uzrunāt. Sākumā iecere bija muzicēt trijatā ar saksofonistu un komponistu Niku Gothemu. Tomēr tā nenotika. Kaspars Zvīgulis, kas darbojas Nacionālā teātra O!Kartes Jaunajā zālē, ierosināja, ka mēs varētu veidot tur kādu projektu. Pieslēdzās arī Ulda menedžere Zane Estere Gruntmane. Radās ideja - teātrī varētu izveidot ko vairāk par koncertu. Radīt noskaņu, zināmu gaisotni. Izdomājām, ka tie varētu būt stāsti. Sākumā mana ideja bija tāda, ka pati cilvēka valoda varētu skanēt kā mūzika, pat neieklausoties tekstā, - lai teksts nav saklausāms, bet ir dzirdama intonācija. Bet tas šoreiz neizdevās. Palikām pie tā, ka izveidoju stāstiņus no personisku atmiņu epizodēm, kas skanēs ierakstā, starp dziesmiņām, kuras dziedāšu. Man patīk ilgi un lēni strādāt, lai atkrīt viss liekais. Tomēr nācās visu izdarīt ātri - ja neizmantotu, iespēja aizietu secen.
Tas liekas neparasti - tautas dziesma un dīdžejs. Taču modernās tehnoloģijas - tās ir jaunas iespējas, izteiksmes līdzekļi. Mana vēlme būtu, lai tehnoloģijas radītu dabas, nevis «tehno» vidi. Tas ir iespējams caur sempliem, caur dabas skaņu ierakstiem, tādā veidā papildinot tautas mūziku. Ir doma ar dabas skaņām veidot ritmus, ar tiem spēlēties un improvizēt. Smeļamies un piespēlējam idejas viens otram. Ir daudz iespēju, vajag tikai atrast kopēju koncepciju.
Mani piesaistīja skumjais stāsts par ģimenes fotografēšanos, kad tētis tevi, mazo meitēnu, vienīgo reizi dzīvē paņēmis klēpī. Atmiņas izvēlējies ar īpašu nolūku vai - kas nāca galvā?
Kas nāca galvā! Es nezinu, kāpēc atlasīju tieši šīs un kāpēc tieši tagad. Nevienam nekad pat neesmu stāstījusi par šo epizodi. Bet tagad pienāk brīdis, kad tas kaut ko liek domāt. Bet man tas nav skumjais stāsts. Man tas ir priecīgais stāsts, jo tagad redzu, kā jaunajiem tēviem līp klāt viņu bērni un kā viņi neatraida, sakot «ej pie mammas», bet samīļo! Vienmēr šīs situācijas ievēroju un priecājos. Arī mūsu dienās ir vīrieši, kuri šīs jūtas nepazīst. Toties priecājos par jaunās paaudzes ģimenēm, kur vīrieši ļoti rūpējas un mīl savus bērnus - saglāsta, samīļo un seko viņu ikdienai tāpat kā mammas. To pamanīju arī Ulda ģimenē, viņš ļoti mīļi izturas pret saviem puikām. Tāpat arī Kaspars Zvīgulis pret meitiņu. Katrs skumjš stāsts var pārtapt ļoti labā stāstā. Un katrā dzīves periodā tu paskaties uz šo stāstu citādi.
Joprojām spēcīgs ir arī stereotips, ka tāda ucināšanās ir banāla, ārišķīga un īstiem vīriem nepiestāv. Ko par to saka tautas dziesmas?
Mani tas vedina domāt, ka tautas mūzikas meklējumi saistās ar savas pašizaugsmes meklējumiem un ceļiem. Mani drusciņ tracina tradīciju un kultūras mantojums tradicionālajā ierašu un paradumu kultivēšanā. Tas nav tas, kas man vajadzīgs. Skatoties uz laikabiedriem, kas gājuši folkloras meklējumos, es redzu, ka daudzi tur nav atraduši īsti to, ko viņiem gribējies. Metodes, kā sevi pilnveidot, viņi ir atraduši kaut kur citur. Dūdu un bungu grupas Auļi vadītājs Mikus Čavarts nodarbojas ar taidzi - tie nav tikai fiziski cīņas mākslas vingrinājumi, jo saistīti ar ļoti stingru iekšēju, garīgu pašizaugsmi. Es pati jau vairāk nekā gadu nodarbojos ar Faluņdafa, tā ir ļoti sena ķīniešu pilnveidošanās skola. Tas vienkārši norāda uz to, ka ieiešana folklorā ir ieiešana dziļumā.
Jāņu rituālā saullēktā nemazgājies rīta rasā?
Man par to bijusi saruna ar folkloristiem, kas pulcējas šādos Līgo svētkos. Mēs jau varam dažādus rituālus izdomāt, bet tas ir reizi gadā. Es pretī varu likt to, ka, praktizējot Faluņgun vingrojumus (pusotras stundas dienā ļoti agri no rīta vai vēlu vakarā), jūtos kā viņi reizi gadā. Tas ir meditācijas stāvoklis, kad it kā aizej Visumā un sevi sakārto, ieraugi procesus no malas un daudz atšķirīgāk, nekā skatoties ikdienas acīm. Bet tam jānotiek pastāvīgi, katru dienu.
Bet tad jau arī tas kļūs par ikdienu.
Jā, šim stāvoklim ir jākļūst par ikdienu.
Bet tu taču nupat priecājies tieši par neikdienišķo redzējumu?
Nē. Es priecājos par to, ka šis stāvoklis ir. Mēģinu pārveidot sevi, lai redzu visu pasauli šādām acīm un lai tas kļūtu mans pastāvīgais stāvoklis.
Kāda ir tava atbilde brīdinājumam, ka latvieši pārāk viegli un labticīgi aizraujas ar eksotiskām, mums svešām mācībām, tradīcijām, reliģijām; iekļaujas bīstamās sektās, kuras iznīcina personību?
Notiek arī tā, bet šeit tādu risku nesaskatu. Esmu kristiete un joprojām tāda palieku. Nekādu pretrunu nav. Tas vienkārši ir dziļāk, jo Austrumu mācības izskaidro garīgo uzbūvi - ka tas ir daudz sarežģītāk nekā stāsts par garu un dvēseli, un mēs patiesībā nezinām, kas mēs esam. Ceļš tautas mūzikā bieži vien norāda, ka cilvēks iet dziļumā. Tāpēc man gribas palikt pie vissenākajām dziesmām, jo tajās patiesības dīgsts ir spēcīgāks.
Kā raugies uz to, ka tautas dziesmas bieži tiek vienkārši izmantotas - piemēram, «izgreznojot» popkultūru ar etnisku kolorītu?
Viss, ko mēs izmantojam kādam citam labumam, uzreiz ētiski norāda uz nepareizību. Man ar Patinu arī bija strupceļš, jo parādījās tendence, ka tautas dziesma, mana padziedāšana bija vajadzīga tikai tik daudz, lai dotu impulsu džeza mūziķiem spēlēt, izpausties. Tas man lika bažīties par ceļa pareizību. Man vajadzēja dziedāt arvien mazāk, lakoniskāk, tautas mūzikai bija atvēlēta otrā plāna loma. Bieži pat nebija jautājumu, par ko ir šī dziesma. Interesi radīja melodijas, intonācijas, ritma elementi, un skumja dziesma pārtapa vieglprātīgā noskaņā, mainījās saturs. Tā bieži notiek.
Varbūt tavus atmiņu stāstus vajag izdot grāmatiņā?
Nē. Tie ir tik īsi un nav tā veidoti. Es tikai gribu, lai dziesmas un stāsti izsaka situāciju, bet pārdomas lai paliek katra cilvēka paša ziņā. Lai tie būtu nevis mani stāsti, bet tikpat labi arī tavējais stāsts un asociācijas. Piemēram, par to, ka mums māja bija pie lielceļa, kura malā auga milzīga priede. Ceļu paplašinot, bija nolemts to likvidēt. Atnāku no skolas, un koka vairs nav. Tas bija pazudis ar visām saknēm. Zaudējuma pirmā sajūta bija tik baisa, ka palīdu gultā zem segas un trīcēju, līdz aizmigu. Bet toreiz es biju pārāk maza, lai saprastu Visuma kārtību, - ja nezaudēsi, tad neiegūsi.
Vari izstāstīt arī ko priecīgāku, gaišāku?
Visiem patīk mans stāstiņš no laikiem, kad vēl dziedāju Iļģos. Ieva Muktupāvela (tolaik viņa bija Māra Muktupāvela pirmā sieva) bija ļoti jauna, viņiem bija bēbītis mājās. Viņa bija ļoti čakla, kā tēls no tautas dziesmām. Vienā koncertā paskatījos uz viņas rokām. Tās bija sastrādātas: burkānu suliņas rīvētas, drēbītes mazgātas. Taču šīs sastrādātās rokas izskatījās tik ļoti skaistas, tās izstaroja darba skaistumu! Tajā brīdī mana izpratne par skaisto pilnībā mainījās! Kad šī jaunā ģimene izjuka, tad man sabruka viena svētnīca. Vakar Ieviņai piezvanīju, uzaicināju uz koncertu.
Vēl man ir stāstiņš par Valdi Muktupāvelu, kas man palīdzēja lielā folkloras pasākumā kultūras pilī Ziemeļblāzma Vecmīlgrāvī. Mēs, dalībnieki, bijām ar autobusu atvesti uz Rīgu. Kāpjot ārā mazā ieliņā, izvilku nošu lapiņu un palūdzu vienai sievietei nodziedāt dziesmu, kuru gribēju pierakstīt. Iedevu viņai paturēt somu ar saviem tautiskajiem brunčiem un laternas gaismā pierakstīju dziesmu. Par brunčiem abas aizmirsām, un viņa aizgāja ar visu somu. Kad attapos un lūdzu palīdzību, Valdis Muktupāvels absolūti nebija aizkaitināts, lai gan tas bija tik ļoti nevietā, visi bija noguruši un steidzās. Tajā brīdī nodomāju: jā, viņš ir vairāk nekā vienkārši mierīgs cilvēks, bet noteikti kaut ko praktizē, ir izkopis sevī šīs īpašības - saglabāt labsirdību, mieru. Brunčus pēc tam atradām.
Bieži dzirdēts salīdzinājums: ārzemēs (Rietumos) cilvēki smaida, bet Latvijā - ne. Te komunikācija ir raupjāka, skarbāka. Tomēr cilvēciskais kontakts ir dziļāks iepretim Rietumu ārējai pieklājībai?
Es neteikšu, ka tas ir tik vienkārši. Tas ir cits ārpusējais saskarsmes modelis. Mums tas ir diezgan brutāls, bet es nedomāju, ka personiskās attiecībās mēs būtu vēsāki. Sociālo vidi veido arī vēsture. Varētu arī būt, ka katrā vietā uz planētas ir savas enerģijas. Aizbraucot citur, tu pieņem vietējo sajūtu, kāda tur strāvo. Tas, ka esam nospiestībā, stresā, nabadzībā, arī ir faktors, kas rada iekšējo agresivitāti, nemieru, stresu. Tas virmo gaisā. Domu spēks ir daudz lielāks, nekā varam iedomāties. To ļoti labi izjūt mazi bērni. Tu vari smaidīt un izlikties, bet viņš sajutīs, ka kaut kas nav kārtībā. Tas norāda uz to, ka garīgā pasaule ir jākopj.
Kādas mūsu tautas dziesmas tev ir tuvākas? Kāpēc?
Pateikt, ka folklora dod visam gatavu sistēmu, kuru pieņem, un tas tevi sakārtos, arī nevar. Jo tautas dziesmas ir arī pretrunīgas. Tajās ir arī daudz negatīvisma - mani aprunāja, es laba nevēlēju. Tādu motīvu ir ļoti daudz. Tāpēc gribas meklēt abstraktās dziesmas. Bet žēlabu dziesmas par pāri darītājiem ne. Nevar arī mēģināt no tautas mūzikas izveidot reliģiju, ko savulaik mēģināja darīt. Vienīgais, kas ir apbrīnas vērts un neatminams, ir Lielvārdes josta. Redzams, ka tur tiešām ir informācijas sistēma, bet mēs to vēl neesam pelnījuši «atkost».
Kā dziesmas pie tevis atnāk?
Daļa no Rakstniecības un teātra muzeja, arī vēl nepublicētā dziesmiņa Nerāj, māmiņa, vakarā meitu, no rīta celdamās neredzēs vairs, ko Jēkabs Jančevskis pierakstījis Rāvas pagastā. Tā ir tik trausla, par aiziešanu tautās. Joprojām smeļos Melngaiļa folkloras materiālos. Kā tos no Ventspils bibliotēkas paņēmu, tā vairs pat nepagarinu. Koncertā būs dažas tuvas dziesmas no Latgales - Rudzu bolss, Siena bolss - un dažas, kas nāk no Kurzemes, no Ventspils un Rāvas pagasta. Pa vidu pa kādai dziesmiņai, kas man saistās ar atmiņām, bērnību.
Būs arī tavas vecvecmāmiņas Karusītes dziesmas?
Jā, Balāde par bārenīti un Laimas māti, kura viņai apsola, ka viss būs labi, lai nav jākaunas no māsiņām. Laimas mātei ir tā īpašība, ka viņa mīl vājāko - nesmejas par to. Šo dziesmu dziedāja arī mana mamma un vecmamma.
Latviešu tautas dziesma un Austrumu kultūra, domāšana, vērtības, laika izjūta ir tik fundamentāli atšķirīgas. Kā tu tās savieno?
Man tas liekas ļoti radniecīgas. Ja mēģini iebraukt dziļāk, saproti, ka viss satiekas vienā punktā. Viss ved uz vienotu centru.
Tas liek iekšēji nodrebēt!
Kad iepazinu Faluņdafa sistēmu, uzreiz jutos kā mājās. Vienkārši daudzām lietām parādījās loģika. Šī skola izkopj cilvēkā smalkāku jušanu. Parādās neparastas spējas. Skolotājs aizliedza par to citiem rādīt un stāstīt, lai nerastos dižošanās un negatīvas sekas.
Tev arī ir parādījušās jaunas spējas?
Cilvēku izjušana. Tā nav domu nolasīšana, bet cilvēka nodomu un sirds stāvokļa ātra uztvere. Bet es nevaru to formulēt vārdos. Un tu tiec nosargāts bīstamās situācijās. Ir sajūta, ka tu ej pa šauru ceļu, un ir jāpierod pie šā šaurā ceļa. Princips ir ļoti vienkāršs - tev jāizvēlas no diviem ceļiem viens.
Vai tu vēl spēlē klavieres?
Tikai tik, cik vajag manam projektam. Es vairāk klausos.
Ko tu klausies?
Ļoti dažādus žanrus. Bet to, kas iekrīt prātā, ausīs, klausos ilgi un pamatīgi. Man ļoti iepaticies Bobija Makferina disks VOCAbuLarieS. Skaņas telpa, viss ir ļoti nostrādāts. Tur arī parādās koncepcija, ka viss ir viens, - tur ir gan kaut kas no kristietības, gan Austrumiem un Rietumiem, un rada pārliecību, ka visi esam viens organisms, šī planēta. Man patīk, ka Makferins nevis izpauž sevi, bet atiet malā un ļauj mūzikai runāt. Nupat bibliotēkā atradu albumu Journey (Ceļojums), kurā Sergejs Starostins kopā ar Innu Želannaju dzied krievu tautas dziesmas vissenākajā dziedāšanas veidā, bez nekā lieka. Viņi tajā tikai dzied! Tas ir vienkārši ģeniāli, pati pilnība. Ja es varētu tādā virzienā ko izveidot, es būtu ļoti laimīga.
Ko īsti nozīmē tavs formulējums «sadzirdēt tautas dziesmu»?
Manuprāt, cilvēkā notiek briedums, sasniedzot līmeni, kad viņš ir gatavs sadzirdēt seno informāciju, kas tiek mantota no paaudzes paaudzē. Tā noteikti slēpjas tautas mantojumā - ne tikai mūzika, bet arī lietišķā māksla sevī nes šo informāciju. Interesanti ir tas - ja cilvēks ir pamodies tautas dziesmai, viņš ir pamodies arī visu citu tautu mūzikai. Man, piemēram, ļoti tuva ir krievu tautas mūzika. Sadzīvē izveidojušies stereotipi, bet tu pieņem tīro, tautisko, seno, ko slēpj krievu folklora. Jebkura folklora uzreiz top tuva. Indiāņu tekstiliju ornamentos arī var atrast daudz latviska, mums estētiski patīkama. Ir absolūtas lietas. Piemēram, Faluņgun trīs principi, kā noteikt: labs cilvēks vai ne? Tie ir: Patiesība, Pacietība, Labestība, kas ietver sevī mīlestību un ļoti plašu spektru. Patiesība katrā līmenī ir sava. Labestība ir visvieglāk izprotama budismā - tā ir visu būtņu glābšana, cieņa un mīlestība.
Latviešu tautas dziesmā pieteikts - ne sunīti kājām spert, ne guntiņas pagalītes...
Nolieku lāpstu un pasaku tai paldies. Koki, puķes un sienas tiešām dzird un ar mums runā, koki arī.
Man patika tava ironija, ka patiesība ir kaut kur pa vidu - tātad Rīgā!
Tas ir tikai joks. Man jau patīk visādi joki. Pie mums Ventspilī būs sava nauda. Oriģināli, kāpēc ne? Paākstīsimies. Bet kaitina, ka tas viss prasa naudu, kuras nepietiek būtiskākām vajadzībām. Es arī skaitos Viļņā, Užupē, konsuls folkloras jautājumos. Tā ir maza saliņa Viļņas vecpilsētā. Atmodas laikā mākslinieki sarunāja izpirkt tur mājas un dzīvokļus un izveidot savu republiku. Viņiem ir sava konstitūcija. Tas ir puspajokam. Bet tur notiek nopietnas izstādes, starptautiski projekti. Lietuvieši ir ar lielu dūšu un ar labu humora izjūtu. Viņi man sūta informāciju, un es īsti nezinu, kādā stilā atbildēt. Jātēlo nopietnība un jārunā ērmīgas lietas? Nesen ieraudzīju, ka pārstāvu... Dāniju. Bet var jau arī Dāniju.
Vai mums Latvijā nākotnē klāsies labāk?
Jaunajā paaudzē (25-35 gadi) redzu lielu spēku, sirds gudrību, jaunu līmeni. Neatceros, ka būtu redzējusi tādu gaišumu savā paaudzē kā tagad jaunatnē. Ceļš ved uz ko skaistāku, gaišāku. Tas, protams, atkarīgs no tā, cik katrs par to domās, negaidot, lai tas otrs «kustina pakaļu». Lūdzot iedomājos Latviju kā mazu, spožu zelta piramīdu. Lai neviena netīra kāja un doma neiekāpj iekšā, lai tā aug kā bērns. Jāsāk pašam no sevis un nevis ar prasībām no otra, no savas tautas, kultūras. Jēga dzīvot ir, lai varu pati sevi veidot, mainīt. Tas ir vislielākais brīnums šajā pasaulē. Man nav nožēlas, ka neplūcu laurus un dzīve nav lielais veiksmes stāsts. Mēs redzam tikai mazu fragmentiņu un nezinām, kas veidosies lielajā audumā. Ir pārliecība - ja šo izturu, mans ceļš pavērsies augšup. Bet, ja sūkstīšos un gaudīšos, tad tas nav izturēts pārbaudījums.