To, kā tauta reaģē, kad tai kaut ko cenšas atņemt vai nogriezt, šobrīd spilgti var novērot temperamentīgajā Grieķijā. Jau divi ģenerālstreiki, ieņemta Finanšu ministrija, streiki solās būt vēl un vēl, un vācu nedēļas žurnāla Fokus vāks, uz kura attēlota dieviete Atēna ar paceltu vidējo pirkstu, patiesībā ir tikai tāds nieks salīdzinājumā ar patiesajām kareivīgo grieķu dusmām un nepiekāpību. Un atliek tikai minēt, kā jūtas tāds budžeta griezējs - grieķu Repše un vai viņš tagad maz atļaujas parādīties uz ielas.
Jā, latvieši nav nedz sengrieķu Areji, nedz zviedru vikingi. Un ko tad mēs īsti varam? Izdauzīt Saeimai dažus logus, nobloķēt nieka desmit metru platu tiltu Bauskā un pie valdības atnest asiņojošu govs galvu, un čiks. Pat Parex banka stāv kā stāvējusi un trekno gadu galvenais varonis ekspremjers Kalvītis brīvdienās vēsā mierā stumda iepirkumu ratus lielveikalā.
Tiesa, kā zināms, visām lietām un katrai monētai ir divas puses. Var jau teikt, ka latvieši ir čīkstuļi, ņauduļi un kaktā stāvētāji, kurus var gan šitā, gan tā, i neiepīkstēsies, taču šis šķietamais tautas apziņas defekts krīzes laikā pārvēršas par efektu, proti, tieši tautas «stāvēšana pie ratiem» valdībai un Saeimai valsts budžetu ļāvusi izgrozīt tā, kā to vajag, lai valsts neaiziet pa burbuli. Un ko tad dotu tas, ja protestu ārprātā valstī iestātos anarhija, kāda šobrīd draud Grieķijai. Un kurš tad galu galā izrādās uzvarētājs - aklais kareivis vai izturīgais malā stāvētājs. Ne velti ir divas bībeliskas filosofijas - aci pret aci un ja, sit pa vienu vaigu, pagriez otru. Latviešiem, kā var secināt, ļoti padodas izdzīvot ar otro.