Sprādzieni un apšaudes ir gluži kā grūdiens pirmajam no rindā saliktiem domino kauliņiem ar domu, ka pārējos tie citu pēc cita sagāzīs paši. Dažās stundās pēc Parīzes notikumiem visā Rietumu pasaulē tiešām ir radīta baiļu sajūta, vairota neuzticēšanās tiem, kuri kaut kādā veidā asociējami ar teroristiem. Līdz ar to riska grupā automātiski uztverti gan islāmticīgie, gan bēgļi, gan imigranti kā tādi.
Par ārkārtīgi iedarbīgu katalizatoru nostrādā tie divi sabiedrības apziņu kodējoši vārdi, kuri likti militārā grupējuma pašpieņemtajā nosaukumā, - «islāma» un «valsts» -, ikvienu, kas tos atkārto, padarot par viegli vadāmu agresora propagandas instrumentu. Kaut arī ļoti daudzi islāmticīgie visā pasaulē kategoriski iebilst pret viņu identificēšanu ar terorismu un atgādina, ka šis pats grupējums pāris gados nogalinājis vairāk par 100 000 musulmaņu, skaidrs, ka šos vēstījumus sadzird tikai tie, kuri to grib sadzirdēt. Pārējie emocionāli ietekmējas no jau pieminētā nosaukuma, kas rada absolūti maldīgu priekšstatu par visus islāmticīgos vienojošo valstiskumu, attiecīgi vispārinot uz visiem arī agresīvo dabu un provocējot pret tiem naidu.
Ne velti vairāki politiskie līderi, arī Francijas prezidents, savā retorikā nosaukumu Islāma valsts vispār vairs nelieto un tā vietā runā par teroristu, džihādistu armiju vai Daesh, kas atvasināts no grupējuma pilnā nosaukuma abreviatūras. Šāda pieeja būtu jāpārņem arī pie mums, jo tas gan konkretizē agresijas avotu, gan noņem iespaidu par tā milzu mērogu un ļauj arī politiķiem domāt racionāli, nevis ļauties panikai vai populismam, kā to nule redzējām tieslietu ministra izteikumos par iekšējo robežu kontroles atjaunošanu Eiropā. Tik pieredzējušam politiķim kā Rasnačs taču vajadzētu saprast, ka vispirms ir jāsaved kārtībā Austrumu robežas kontrole, tikai tad varbūt var sākt kalkulēt, cik nepieciešami un efektīvi būtu kontrolpunkti, piemēram, starp Valku un Valgu (ja grib atjaunot visur, tad sanāk, ka arī tur).
Vispārēja panika, robežu slēgšana, naids starp etniskajām kopienām, reliģiskie konflikti, bēgļu dzīšana atpakaļ uz viņu izcelsmes zemēm ir tieši tas, ko vēlas panākt terora aktu rīkotāji. Tādējādi, tēlaini sakot, viņi paplašina frontes līniju, vājina savu pretinieku, kuram nu jāsargā sevi no visām pusēm.
Skaidrs, ka no šī baiļu ielenkuma rietumvalstīm ir iespējami ātri jātiek ārā. Un to var panākt, saucot teroristus īstajā vārdā, neļaujoties agresijas avotu vispārināt uz citām sabiedrības grupām. Ja ir pieteikts karš, jākaro ar konkrēto pretinieku, nevis tā maldinošajām ēnām.