Diena vaicāja atbildīgajiem dienestiem, kādas tendences vērojamas malumednieku un maluzvejnieku darbībās un kā sokas ar to apkarošanu. Uzraugi atzīst, ka nelikumību skaits vismaz medību jomā ir ar nedaudz augošu tendenci.
Grēko legālie mednieki
Nelikumīgi nomedīto aļņu skaits gadu no gada īpaši nepalielinās, bet staltbriežu un mežacūku - aug, Dienai stāsta Valsts meža dienesta (VMD) Medību daļas vadītājs Valters Lūsis. Pērn reģistrēts 41 gadījums, kad nodarīti materiālie zaudējumi, bet tikai 19 reizēs vainīgie pieķerti, tā teikt, pie rokas. 2014. gadā nelikumīgi nomedīti desmit aļņi, 14 staltbrieži, septiņas stirnas un 15 mežacūkas. Aprēķinātie zaudējumi ir 127 tūkstoši eiro. «Ja vienu desmito daļu no nelikumīgajām medībām atklājam, tas ir daudz,» atzīst V. Lūsis. Šoziem bija maz sniega, un tas situāciju sarežģīja vēl vairāk. «Tas ir pāris stundu jautājums - veči briedi ir iemetuši mašīnā un kādā šķūnītī jau dīrā,» stāsta V. Lūsis, kurš pieļauj, ka malumednieku nodarītie materiālie zaudējumi, iespējams, sasniedz miljonu eiro gadā. Zaudējumi rodas arī tad, ja dzīvnieks tiek ievainots un aizbēg mežā, kur nomirst, bet mednieks šādu gadījumu oficiāli nereģistrē, lai atļauja nebūtu izmantota, medījumu tā arī neiegūstot.
Starp atklātajiem pārkāpējiem aptuveni 70% ir reģistrēti mednieki, kuriem ir tiesības medīt kādas konkrētas sugas dzīvniekus, bet viņi nomedī arī citas sugas. Tīru «kreiso» malumednieku esot samērā maz, jo viņiem jābaidās ne tikai no inspektoriem, bet arī no legālajiem medniekiem.
Valsts policijas Licencēšanas un atļauju sistēmas birojā ir četru cilvēku grupa, kas nodarbojas ar šaujamieroču aprites, medību un zvejas kontroli. Pērn šī grupa veikusi 190 ieroču aprites kontroles reidu medību vietās, pārbaudot 885 medniekus. Veikti arī 80 zvejas uzraudzības reidi, kuru laikā izņemti 29 tīkli. Galvenais inspektors Lauris Arājs, raksturojot situāciju, lieto to pašu apzīmējumu, ko V. Lūsis, - tiek atklāta tikai neliela aisberga daļa, un arī viņš uzsver - lielāko daļu nelikumīgo medību veic likumīgie mednieki. L. Arājs ir pat skeptiskāks par VMD kolēģi un pieļauj, ka atklāto gadījumu skaits ir vēl mazāks par šķietami nelielajiem desmit procentiem.
Mēris nav šķērslis
Varētu domāt, ka malumednieku paradumus vajadzētu ietekmēt cūku mērim un mēra dēļ ieviestajai karantīnai. V. Lūsis norāda - daļa mednieku uzskata, ka tagad cūkas var brīvāk medīt, aizmirstot, ka ar to gaļu infekcija tiek pārnēsāta. Lai gaļu varētu izvest no karantīnas teritorijas, nomedīto dzīvnieku nereģistrē. L. Arājs uzskata, ka nelikumīgas cūku medības stimulē dažu medību kolektīvu prakse nevis iekasēt gada maksu, bet par katru mežacūku prasīt 20 eiro. «Mednieks nošauj diezgan mazu cūku, secina, ka sanāk ap astoņiem kilogramiem gaļas, un nenoformē oficiāli, jo nav izdevīgi,» stāsta inspektors. Tikai pamazām atkopjas arī stirnas, kuru populācija bija samazinājusies, un, ja uz Jāņiem gribas «klasisko buciņu», visiem medniekiem atļauju var nepietikt. Tas rada kārdinājumu medīt nelikumīgi.
Neskaidra situācija ir arī ar pusautomātiskajiem ieročiem - ar tiem drīkst šaut, piemēram, mežacūkas, lapsas un jenotus, bet ne bebrus. Ja kādu bebru nošauj ar šādu ieroci, šo faktu, visticamāk, noslēps.
Veido grupējumus
Valsts vides dienesta (VVD) aprēķini liecina, ka 2014. gadā par makšķerēšanas un zvejas noteikumu neievērošanu soda naudā aprēķināti 78,5 tūkstoši eiro, kas ir mazāk nekā gadu pirms tam. Savukārt zivju resursiem nodarītie zaudējumi iekšējos ūdeņos lēsti ap 65,85 tūkstošiem eiro, kas ir ievērojami vairāk nekā 2013. gadā aprēķinātie 23,9 tūkstoši eiro.
Pēdējo gadu tendence ir, ka maluzvejnieki specializējas un veido grupējumus, kādu agrāk nebija, Dienai stāsta VVD Iekšējo ūdeņu kontroles daļas vadītājs Nikolajs Liskins. «Pārkāpēji ir diezgan labi tehniski nodrošināti, viņiem ir laivas ar jaudīgiem dzinējiem, tīkli, radiostacijas. Kādreiz maluzvejnieki bija parasti iedzīvotāji, kuri dzīvo pie ūdenstilpēm, tagad ir grupas, kas gūst peļņu no zivju realizācijas galvenokārt lielajās pilsētās - Rīgā, Jelgavā, Ventspilī, Liepājā,» stāsta N. Liskins. Vismaz divas trīs reizes gadā izdodoties notvert kādu maluzvejnieku grupu ar samērā lielu lomu. Piemēram, Babītes ezerā notverts grupējums, pret kuru ierosināta krimināllieta, bet tas nav atturējis maluzvejniekus šo nelikumīgo rūpalu turpināt - pēc neilga laika grupējums tai pašā vietā un sastāvā notverts atkārtoti.
Patlaban iekšzemes ūdeņos ir zvejas liegums, bet piekrastē vēl kādu laiku ir spēkā atļaujas pašpatēriņa zvejai, un maluzvejnieki to izmanto. «Vienu tādu pieķērām Lielupē - skaidri redzam, ka zivis nav no jūras, nevar tādu lomu piekrastē dabūt. Šie darboņi strādā uz tirgiem - atrodam zandartus, līdakas ar ikriem,» stāsta L. Arājs. Komercializējas ne tikai maluzvejnieki, bet arī malumednieki - pārstrādājot vienu briedi desās, varot nopelnīt ap 600-700 eiro.
Inspektors atzīst, ka, grozot pārspīlēti bargu normu Krimināllikumā, likumdevējs tagad pieļāvis, ka pat par maluzvejniecību aizsargājamās teritorijās sods ir samērā mazs, ja nav nodarīti lieli zaudējumi, bet karūsu un brekšu vērtība nav tik liela, lai savāktos īpaši iespaidīgas summas.
Vaicāts, kā inspektori uzzina par maluzvejnieku darbībām, N. Liskins norāda, ka pēdējos gados manāma arī kāda pozitīva tendence - ir daudz sabiedrisko palīgu, kuri informē VVD, ja pamana nelikumīgi ieliktus zvejas rīkus. Tad inspektors dodas uz konkrēto vietu un gaida, kad maluzvejnieki ieradīsies pēc loma. «Vēl pirms pieciem astoņiem gadiem tādas atsaucības nebija, tas nozīmē, ka sabiedrība saprot, ka zivju resursi ir mūsu bagātība, pret kuru jāizturas atbildīgi,» gandarīts ir N. Liskins.
Ar ūdens bioloģisko resursu kontroli Latvijā nodarbojas nedaudz vairāk nekā 40 VVD, kā arī Dabas aizsardzības pārvaldes, pašvaldību policijas inspektoru, pašvaldību pilnvarotās personas un VVD sabiedriskie inspektori, kuru ir ap deviņdesmit, bet no tiem aktīvi - vienpadsmit.