Tos _Latvijas koncerti_ rīkoja Latvijas Nacionālajā operā. Taču tieši šis nu ir gadījums, kad tas patiešām arī bija gada notikums akadēmiskajā mūzikā. Tieši tā kā pirms dažiem gadiem, kad uz šīs pašas skatuves ar slaveno Amsterdamas karalisko _Concergebouw_ simfonisko orķestri muzicēja Andra Nelsona mentors, latviešu maestro Mariss Jansons un _Berlīnes filharmoniķi_ viesojās kopā ar savu māksliniecisko vadītāju Saimonu Retlu, kurš savulaik astoņpadsmit gadus vadījis Birmingemas simfonisko orķestri. Šie notikumi, kuru varoņus saista tiešs domubiedru kontakts vai zīmīgas simboliskas sakarības, rosina arī kārtējo reizi nodomāt: cik pasaule ir maza. Un arī kārtējo reizi norīt sāpi, ka to visu vēl joprojām Latvijā nevaram baudīt koncertzālē, kuras akustika ir šādu izcilu mūzikas notikumu cienīga, nevis sausina un attālina orķestra skanējumu, kā tas arī šoreiz bija Operā, ar visiem skaņas vairogiem...
Esmu pārliecināta, ka mūzikas mīļotāji Latvijā vēl itin labi atceras laiku (šepat XXI gadsimta pirmajā desmitgadē), kad Andris Nelsons vēl bija Latvijas Nacionālās operas galvenais diriģents un starptautiskā vērienā pārsteidza ar emocionāli iespaidīgiem, dziļiem, simfoniski krāšņiem Riharda Vāgnera operu Reinas zelts un Valkīra lasījumiem. Vienlaikus viņš gan ar Operas, gan Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri īstenoja sapni izspēlēt visas ievērojamā austriešu XX gadsimta komponista Gustava Mālera simfonijas. Dažreiz tas izdevās spoži, citreiz likās, ka jaunajam diriģentam vēl nebija pa spēkam «savākt» Mālera simfoniju formu, viņa dzīvesmūzikas nevaldāmo krāšņumu, kuru pievaldīt un proporcionāli normēt, šķiet, nav spējis pat pats autors. Šķiet, nav nejaušība, ka tieši ar Mālera simfoniju (nr. 5) Andris Nelsons pie mums atgriezās vieskoncertā ar orķestri, kurš viņa vadībā izpaudās kā simfoniskas mūziķu vienības ideāls. Īstajā laikā arī attiecībā pret komponistu, kura dzimšanas un nāves jubileju atcere patlaban fokusējas daudzu orķestru repertuārā.
Gustava Mālera 5. simfonija ir ne tikai izteiksmē un apjomā vērienīga drāma ar sēru maršu, spītīgu cīņu, vitāli sulīgu dzīves tvērumu un slaveno, skaisto stīgu instrumentu salu Adagietto, bet arī skaņdarbs, kuru varam uzlūkot par simfonisko orķestru pārbaudes testu. Daudzi instrumentu solo un saspēles, komplicētā polifonija (līdz pat fūgai) skaidri parāda, uz ko orķestris ir spējīgs. Un Birmingemas orķestris parādīja, it īpaši metāla un koka pūšaminstrumentu grupas, ko mūziķi spēlēja perfekti, bez mazākā kikša, vienlaikus neupurējot perfekcijai dzīvo izteiksmi, emocionālo patiesumu un mūzikas jēgu. Andris Nelsons pie diriģenta pults burtiski dzīvoja Mālera mūzikas pasaulē, viņa žestā un brīvajā attieksmē jautās īsta meistara un liela talanta spēks. Tas burtiski hipnotizē, to vārdos izstāstīt nevar. Taču ne mazāk apbūra tas, ar kādu uzmanību un atdevi orķestris sekoja savam diriģentam, kā viņi kopā bija viens vesels, ievelkot šajā mākslas veselumā arī klausītājus. Un rau, šādā lasījumā Mālers nemaz vairs nešķiet liekvārdīgs vai izšķērdīgi haotisks, jo pēkšņi viss ir savā īstajā laikā un vietā. Var teikt: Nelsons uztaustījis, sajutis šīs Mālera simfonijas īsto tempu (es nerunāju par to, ko var izmērīt ar metronomu). Viņa vadībā orķestris lieliski iejutās arī J. Mediņa Ārijas melanholiskajā noskaņā un niansēs, kuras raksturīgas tikai ziemeļnieku intravertajai dabai.
Sergeja Rahmaņinova Trešais klavierkoncerts ar tikko no Amerikas koncertiem atbraukušo Vestardu Šimku pie klavierēm koncerta pirmajā daļā salīdzinājumā bija kā prelūdija. Varbūt tāpēc, ka ierastā vēriena vietā pianists bija izvēlējies kameriskāku pieeju? V. Šimkum neraksturīgi - brīžiem pat likās, ka viņš spēlē... piesardzīgi (izņemot, protams, finālu.). Bet varbūt vienaudžiem un domubiedriem mūzikā, kopš abi kopā šo koncertu atskaņojuši tepat Rīgā, tagad jau katram ir savs, atšķirīgs lasījums? Piedevās nospēlētā kataloņu baroka komponista A. Solera sonātes izsmalcinātie raksti pianistam šoreiz piestāvēja labāk.