Nomet 15 gadu
Velta un Visvaldis, kuru kopdzīves stāžs jau iesliecas 38. gadā, šīs vasaras kinodarbu uzskata par savu lielo veiksmi, piedzīvojumu un pārbaudījumu. Velta smej: «Elvīra Baldiņa, kas arī filmējās nelielā sižetā, mani nedaudz pārspēja, viņai jau 93 gadi, bet es ar saviem 82 minu viņai cieši pēdās. Filmēšana mums bija kā Dieva dāvana. Katru dienu astoņos bija brokastis Ādažos, un tad visu dienu rikšojām.» Dzīvesbiedri atzīst, ka viegli nebija, jo karstajā laikā mugurā formas tērps, smagi zābaki, uzkabe, bruņu veste. Bet Veltas acis dzirksteļo: «Man vēl ielika rokās bazuku (Visvaldis precizē - prettanku ieroci), es gandrīz saļimu! Ar to šaušanu gāja, kā gāja, bet, ja dzimtene (kino) prasa, lai iet vaļā! Kājām plīsa asinsvadi, bet tie jau man plīst nemitīgi. Taču viss bija štokos, pat svaru nezaudēju, jo izrādās - mūsu zaldātus baro ne pa jokam. Toties no pleciem nometu 15 gadu.»
Kā tālāk dzīvot? Visvaldis atkal ķēries pie zāles pļaušanas, ziemā būs jāšķūrē sniegs. Velta saimnieko pa virtuvi un dārzu. Saka, ka jūtoties žirgta: «Paldies Dievam, varu kustēties, kājas lokās. Aparāts ausī, bet tas mani netraucē. Ar lupu arī krustvārdu mīklas minu. Nu, nevaru uzlekt uz ķebļa kā agrāk, bet uzrāpjos mierīgi. Arī labi.»
Lai klapatas neķeras
Bijušā Jaunatnes teātra aktrisēm laikam piešķirts kāds ilgdzīvošanas serums. Skat, Vera Singajevska, Elvīra Baldiņa, Velta Skurstene, Tamāra Soboļeva, Astrīda Vecvagare, Astrīda Gulbe, Anta Krūmiņa, Ludmila Leimane - spraunas un prišas. Velta ir viena no latviešu teātra leģendām, savu mūžu atdevusi skatuvei - gaitu sākumā daži gadi nostrādāti Leļļu teātrī, bet viss radošais mūžs pavadīts Jaunatnes teātrī. Daudzi atceras aktrises atveidotās spilgtās lomas, bet Veltai pašai vismīļākais bija ēzelītis Iā un slavenais Gustiņš televīzijā. Tomēr Velta pratusi savienot darbu ar privāto dzīvi, paguvusi bērnus, vīru un dārzu apčubināt.
Tagad aktrisei mājās ir draugu sadāvināto ēzelīšu kolekcija, viņa kopj dārzeņu un garšaugu dobes, neslēpj, ka tomāti ne visai padodoties. Pamazām pieliekamā plauktos krājas gurķu un ogu burkas, īpaši noderīgas ziemā būšot dārza zemenītes un upenes ar cukuru, tās palīdzot pret visām kaitēm. Ilgdzīvošanas noslēpums? Spars un enerģija! Kustību prieks! Visvaldis saka: «Viņa raksturiņā kā ēzelītis Iā - piesit kāju pie zemes, un tad viņu neizkustināsi, tā ir viņas būtība!» Velta atsmej: «Taču, kad ieskrienos, neviens netiek līdzi!» Dzīvesbiedri vienā balsī apgalvo: «Nenolaižamies līdz ņerkstēšanai. Kuram mūsu vecumā no rīta kaut kas nesāp? Taču jāceļas un jāiet, un tad jau viss atkal aizmirstas.»
Ar serbu asinīm dzīslās
Vērojot, cik gādīgi Visvaldis Lācis rūpējas par sievu, neviļus nodomāju, ka šai divsavienībai arī ir nozīme abu acu mirdzēšanā. Visvaldis stāsta - iepazinušies sporta biedrības Vārpa ballē Ādažos. Velta tolaik jau bija pašķīrusies no iepriekšējās laulības, Visvaldim Velta ir trešā sieva, bet tagad svētkos kopā pulcējoties abu bērni ar savām ģimenēm, abu pušu radi un tuvākie, un visiem ir labi. Vēl izrādījās, ka abi ir no Talsu puses un abi prot runāt ventiņu mēlē, kas dikti mīļa. Viņiem saskan arī raksturi. «Savu reizi pastrīdamies, bet kāvušies neesam,» saka Velta. Mētrās ļoti patīk uzņemt ciemiņus, it īpaši Jāņos pie dzīva ugunskura. Dārzā tad iet ņigu ņegu. Tāpēc grūti iedomāties, ka vēl pirms pieciem gadiem, kad Visvaldis un Velta pārdeva savas mājas Inčupē un iegādājās pamestu, piedrazotu gabalu šeit, Skultē, aktrisei uz brīdi nolaidās rokas. Viss bija jāsāk no jauna. Lūk, arī ilgmūžības eliksīra sastāvdaļa - pieci nerimstoša darba gadi Mētrās. Kad čīkstēt un kaites skaitīt? Nav laika!
Visvaldis teic, ka sieva esot karstasinīga, jo viņas tēvs ir «tīrasiņu serbs». Velta skaidro: «Mamma jaunībā strādāja pie kungiem. Pirmā Pasaules kara laikā viņi aizdevās uz Krieviju, nokļuva Tambovā, kur mamma strādāja hospitālī. Tur viņa iepazinās ar ugunīgo serbu Vladimiru Maistroviču, atveda viņu uz Talsiem un iemācīja runāt ventiņu mēlē. No tēva man temperaments.»
Galvenais - nepadoties!
Nav Veltas dzīve bijusi viens vienīgs rožu lauks. Smagākais zaudējums bija dēla Jura nāve 2001. gadā. Viņš tā īsti arī neatlaba pēc autoavārijas. Pašu Veltu piemeklēja gan smaga pneimonija, gan acu vaina. Tīklenes distrofija nav ārstējama, tikai apstādināma. Tagad slimību izdevies attālināt no loģiskā gala. Taču vismazāk Velta vēlas runāt par slimībām: «Ir dienas, kad jūtos žirgta kā nekad, dzīvāka par dzīvu, citreiz - ne, bet ticu, ka man lemts dzīvot vēl un vēl, un pagaidām liela klapata klāt arī neķeras. Tie, kuri žēlojas, negribot piesauc slimību klāt. Es pie sevis atkārtoju - viss būs labi, un pati tam ticu, laikam tas palīdz.»
Ko aktrise vēlētos visvairāk? Veltai atkal acīs iedegas uguntiņas: «Tamāras Soboļevas vīram Imantam ir draugs, sprauns kungs ap 90 gadiem. Viņš teicis - hm, nekas man neķeras klāt, laikam būšot spiests nomirt vesels! Lūk, es arī vēlētos nomirt vesela. Lai nebūtu citiem un sev pašai par apgrūtinājumu.» Viņa pamāj uz dārza viņu galu, saka - nesen iestādījuši vilkābeles: «Noteikti sagaidīšu tās izaugam lielas un nosedzam kaimiņu piedrazoto pagalmu. Mazmazbērnus gribu lielus izaugam redzēt, un zinu - tas viss mums abiem būs.»