Pļekš, pļekš, pļekš - skan rīdzinieku soļi, steidzoties cauri slapjdraņķim. Bet galerijā Māksla XO Elizabetes ielā līdz 15. martam skatāmajā Kristapa Zariņa jaunāko darbu izstādē Dārzs - krāsu bagātība, pavasara gaiss ar dienvidu sauli kopā sajaucies! Debesis bez neviena mākoņa, teju sajūtams dienas vidus karstums.
Dārza tematika nav pārāk sarežģīta, kaut gana ietilpīga kā metafora - dārzs sola paradīzes laimi un skaistumu, tas var vilināt ar noslēpumiem vai pavisam ikdienišķām, bet ne mazāk tīkamām baudām, kādas sniedz rušināšanās piemājas dobēs. Mākslinieks atzītas, ka taisni pēdējais variants attiecas uz viņu, - kopā ar kundzi iekopuši dārzu Jūrmalā, veduši mālu, melnzemi, lai smilšaino augsni padarītu stādiem derīgu, sējuši un laistījuši. «Veidojot dārzu un izvēloties augus, kas tur ziedēs, jādomā par secību, kad kuram ir plaukums, lai dārzs saglabājas krāšņs pēc iespējas ilgāk. Man tā patīk, ka izdomāju šo ziedēšanas mūžu vēl pagarināt uzgleznojot,» skaidro K. Zariņš un piebilst, ka tāds nu ir mākslinieka ikdienas darbs - gleznot - un idejas šajā procesā rodas organiski. Viņaprāt, pati glezniecība ir ideja, jo tā, pirmkārt, priecē pašu gleznotāju kā nodarbošanās. Ja tas bez autora interesē vēl kādu, tātad ideja ir dzīvotspējīga. «Ne vienmēr tai jābūt stāstošai, pietiek ar gleznieciskām krāsu attiecībām. Saturs veidojas arī no ņirbas, no otas štriha, no krāsu salikuma, un arī, protams, ja kādam interesē, starp puķēm var saskatīt dārznieces dibenu,» smejas K. Zariņš. Vairākos izstādes darbos sievietes tēls tik tikko saskatāms, augu un ziedu vijās ieslēpts vai aiz koku stumbru violetajām ēnām paslēpies… Kristapa Zariņa glezniecība vienmēr ir bijusi atraisīta, tā ir pilna vitalitātes.
Ar izstādi Dārzs galerijā Māksla XO K. Zariņš ir atgriezies pēc trīs gadu pauzes. Pa šo laiku viņš gan nav nodevies tikai stādaudzēšanai, bet gan turpinājis darboties arī ar krāsām, kopā ar Alekseju Naumovu piedaloties projektā Pasaules pilsētas un savus darbus izrādot Ņujorkā, Honkongā, Deli. «Turpmākie nodomi man ir tādi paši - gleznot! Kālab gleznot? Viens izskaidrojums i', lai pēdējā glezna būtu tikpat laba vai labāka nekā pirmā. Un tās pirmās gleznas vērtība palielinās, ja visu mūžu turpini gleznot. Ja uzglezno vienu un pēc tam nodarbojies ar sēņu lasīšanu, tad tā glezna arī paliek par sēni. Vai arī jānomirst. Kā Kazākam. Tādēļ vajag gleznot visu dzīvi, turēt otu stāvu, lai grūti vāku uzlikt,» Kristaps Zariņš smejas. Kad rīkot izstādi, esot atkarīgs no vietas pieejamības un paša iekšējās nepieciešamības. «Kad darbnīcā esi visu ko sagleznojis, tam vajag tikt laukā gluži kā sunītim pastaigā. Man suņa nav, es izvedu ārā savu glezniecību. Turklāt to nevajag turēt piesietu, jo galvenais - lai tā pati izskraidās un atrod savu skatītāju,» prāto mākslinieks.