Nupat atgriezāmies no Kenijas, kur uzkāpām valsts galvenajā - Kenijas kalnā, sekojām zvēru gaitām Samburu novadā un, protams, runājāmies ar cilvēkiem. Ceļojuma aprakstam būs cita vieta un laiks, bet tagad gribētos pastāstīt to daļu, kura skar sāpīgos migrācijas jautājumus. Vēl jo vairāk, ja, mājās atbraucot, gadījās palasīties Eirosavienības augstās ārlietu pārstāves Federikas Mogerīni izteikumus, ka «… Lībija joprojām būs atvērts un nekontrolējams koridors uz Eiropu vismaz līdz laikam, kad mums (mums? - aut. piez.) tur izdosies atjaunot valsti. Un aiz Lībijas ir visa Āfrika.» Tātad cilvēku plūsmas caur nekontrolējamo Ziemeļāfrikas teritoriju (par valsti saukt šobrīd nav jēgas) nāk no neidentificētas vispārības, nevis konkrētas Eritrejas vai Somālijas. Milzu kontinents «ar vieglu mēli» tiek novienādots par bēgļu pūzni.
Cik daudz prombraukšanas temats izskan neformālās sarunās ar turienes satiktajiem ļaudīm? Daži piemēri.
Vilsons. Kalnā kāpšanas gids un instruktors. 46 gadi. Pirms desmit gadiem strādājis Eiropā, Gērnsi salā. Kastes cilājot, traumējis mugurkaulu, bet neesot meklējis palikšanas iespējas. Tas esot bijis diezgan briesmīgi. Uz Eiropu braukt nevēlas, kaut arī tūristu plūsma un līdz ar to pelnīšanas iespējas nav regulāras. Izdzīvot var, un vēl ir tas, ko mēs sauktu par pašapliecināšanos.
Hašims. Vada apvidus auto, pārzina Kenijas dzīvo dabu un braukšanas paradumus. Nedaudz pāri 40. Tūristus pavada jau aptuveni astoņus gadus. Eiropā nav bijis nekad un arī nevēlas. Te ģimene, darbs, un nemaz nevar zināt, kas sagaidītu tajā galā. Būtu priecīgāks, ja vairāk brauktu nevis uz, bet no Eiropas. Aptuveni miljons cilvēku valstī darbojas tūrisma biznesā. Dzirdēts arī par kādu Eiropas finanšu palīdzību nozarei, taču līdz darītājiem nekas tāds nav nonācis. Šķendējas, ka tautas daļa, sevišķi nabadzīgākajos reģionos, dzīvo no pabalstiem un laiku pavada, tukšojot lēta, stipra alus tilpumus. Nelegāli varot nopirkt par 10 šiliņiem jeb aptuveni deviņiem eirocentiem - kur būtu dzirdēts līdzīgs modelis?
Tati. Aptuveni 22 gadus vecs un pārstāv Samburu cilts kopienu. Samburi ir ganu tauta. Nabadzīgi, bet lepni. Arī mazais tirdziņš, ko mums turpat ātri organizē, trūcīgāks nekā masaju zemēs valsts dienvidos. Vai nebūtu labāk braukt projām? Tati nepiekrīt, jo tādiem (daži esot gadījušies) gan vecāki, gan cilts padome uzliek nolādējumu un izslēdz no cilts. Kur iesi tāds izslēgts svešumā? Labāk brauciet pie mums! Parādīsim, uzdziedāsim, aprunāsimies, patirgosimies.
Arī ar citiem diskutējot, dzird nevis - «kā tikt pie jums», bet gan «sakiet Latvijā, lai brauc mūs apciemot». Šeit rakstītais nenozīmē, ka nav aizbraukt gribētāju. Kaut vai no Somālijas bēgošie. Tomēr tā nav visas Āfrikas tendence. Gluži pretējas domas var rasties, lasot iepriekš pieminētās Mogerīni kundzes žēlabas. Vai tikai neveikls teikums? Augstā ierēdne gana pieredzējusi politikā un runāšanā. Līdz ar ko izgaismojas vecais jautājums - kam ir izdevīgi notikumus pasniegt šādā formātā?