Pirmie medaļnieki
Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas pirmās olimpiskās medaļas 1992. gada Barselonas olimpiskajās spēlēs izcīnīja kanoists Ivans Klementjevs, riteņbraucējs Dainis Ozols un šāvējs Afanasijs Kuzmins. Pēc astoņpadsmit gadiem katram no viņiem ir atšķirīgs ikdienas dzīves ritējums. Klementjevs sāka ar airēšanas kluba izveidi, tad kļuva par sporta funkcionāru un visbeidzot iesaistījās lielajā politikā, kļūdams par Latvijas Republikas 9. Saeimas deputātu. Tikmēr cits Barselonas medaļnieks Ozols turpina strādāt Smiltenes 8. CBR ceļu būves uzņēmumā, sportiskajām aktivitātēm atlicinot no darba brīvo laiku. «Sportisko formu cenšos uzturēt ar kalnu divriteņa palīdzību,» atklāja 43 gadus vecais Ozols. «Regulāri piedalījos arī MTB sacensībās. Šovasar gan darba bija tik daudz, ka ar sportošanu bija tā pašvakāk.»
Pretstatā politiķim Klementjevam un ceļu būvētājam Ozolam olimpiskie mērķi joprojām ir šāvēja Kuzmina aktualitāte. Pēc diviem gadiem Londonā olimpisko medaļu kolekciju būs iespēja papildināt arī modernās pieccīņas pārstāvei Jeļenai Rubļevskai, šķēpmetējiem Vadimam Vasiļevskim un Aināram Kovalam, svarcēlājam Viktoram Ščerbatiham, BMX braucējam Mārim Štrombergam un vingrotājam Jevgeņijam Saproņenko.
Kuzmins alkst bronzas
Astoņu olimpisko spēļu dalībnieks Afanasijs Kuzmins ikdienā sastopams savā darbavietā Latvijas Republikas Iekšlietu ministrijas Veselības un sociālo lietu aģentūras šautuvē. Par spīti 63 gadu vecumam, viņš kaļ plānus par līdzdalību 2012. gada Londonas olimpiskajās spēlēs.
«Šogad esmu startējis sacensībās, un mans mērķis joprojām ir olimpiskā Londona,» sportiskās ambīcijas nav zudušas Afanasijam Kuzminam, kurš 1988. gada Seulas olimpiskajās spēlēs PSRS izlases sastāvā kļuva par olimpisko čempionu, bet pēc četriem gadiem Barselonā izcīnīja olimpisko sudrabu Latvijai. «Nākamais gads būs izšķirošs cīņā par vietu olimpisko spēļu dalībnieku pulkā. Atlases nosacījumi ir skarbi. Olimpiskās licences saņemšanai nepieciešams uzvarēt vienā no Pasaules kausa izcīņas posmiem vai arī jāizcīna medaļa Eiropas čempionātā. Manā disciplīnā - ātršaušanā ar pistoli - noteiktas striktas dalībnieku kvotas. Londonā startēs tikai 18 labākie.»
Kuzminam pēdējās divās olimpiskajās spēlēs nav izdevies iekļūt labāko desmitniekā, jo 2004. gadā Atēnās tika izcīnīta 14., bet četrus gadus vēlāk Pekinā - 13. vieta. «Ja izdosies sasniegt labu sportisko formu un nebūs problēmu ar pašsajūtu, licences iegūšana uz Londonu ir reāla. Pēc tam jau uz vietas Londonā viss ir iespējams. Kāpēc gan savā devītajā olimpiādē man neiegūt komplektam iztrūkstošo bronzu? Ja ne lielā politika, tad Londonas olimpiskās spēles man varētu kļūt par desmitajām karjerā, jo PSRS izlase nepiedalījās 1984. gada olimpiskajās spēlēs Losandželosā. Alternatīvajās Sadraudzības spēlēs Maskavā sasniedzu fenomenālu rezultātu un uzvarēju. PSRS izlasē biju no 1967. gada, taču par olimpisko čempionu kļuvu tikai 41 gada vecumā.»
Kuzminam iespēja debitēt pavērās jau 1968. gadā, tomēr liktenis jeb pareizāk sporta funkcionāri nebija viņam labvēlīgi. «Sarīkoja īpašas sacensības, kurās izcīnīju otro vietu un ceļazīmi uz Grenobli. Tomēr funkcionāri nolēma, ka 21 gadu vecs sportists no PSRS perifērijas vēl nav pelnījis vietu izlasē.» Pašlaik Kuzminam ir pārtraukums treniņu grafikā. Gatavošanos jaunajai sezonai iecerēts sākt ap gadumiju. 2011. gada sezonas pirmās sacensības būs aprīlī.
«Ilgus gadus krāto pieredzi neizmantoju, jo neesmu iecerējis sākt trenera gaitas. Savukārt Iekšlietu ministrijas darbiniekiem ar padomu diezin vai varu palīdzēt, jo sporta un dienesta šaušana ir pārāk atšķirīgas,» norāda Kuzmins, aiz stikla vērojot pagājušajā gadā atklātajā šautuvē notiekošos treniņus.
Vihrovs pieprasīts
Latvijas vingrotājus Igoru Vihrovu un Jevgeņiju Saproņenko vieno ne tikai olimpiskais medaļnieku statuss, bet kopš 2007. gada arī kopīgi izveidotais Olimpiskais vingrošanas centrs.
«Vēl pirms Sidnejas spēlēm man piedāvāja pārcelties uz citu valsti, bet pēc dažiem gadiem saņēmu arī uzaicinājumu ASV atklāt savu vingrošanas skolu,» izteikto vilinošo ārvalstu piedāvājumu tagad atklāj Igors. «Ja nekas nebūtu izdevies uz vietas, tad, iespējams, arī brauktu. Kopā ar Jevgeņiju Saproņenko turpinām strādāt Rīgā, esam atklājuši arī mūsu vingrošanas centra filiāli Daugavpilī.»
Vihrovs profesionālo vingrošanu bija spiests pamest, veselības likstu vajāts. Viņa ķermena īpatnību dēļ ārsti izdarīja vairākas kāju operācijas. Ķirurģiskās iejaukšanās nācās veikt gan pēc Sidnejas, gan arī Atēnu olimpiskajām spēlēm. Vihrovs gan piebilst, ka šāda notikumu attīstība ir nevis sporta veida īpatnība, bet gan viņa ģenētiskās uzbūves noteikta.
Tomēr Vihrovs joprojām ir labā sportiskajā kondīcijā un ir gatavs līdzās profesionālajam vingrotājam Saproņenko sniegt paraugdemonstrējumus kādā no vingrošanas disciplīnām. Saproņenko ne tikai regulāri startē starptautiskajos turnīros. Viņš joprojām kaļ plānus par dalību 2012. gada olimpiskajās spēlēs un ir arī aktīvs ārpus vingrošanas zāles. Jevgeņijs strādā par Latvijas Vingrošanas federācijas viceprezidentu, kā arī kandidēja Saeimas vēlēšanās.
«Vingrošana var kļūt arī par pamatu labas izglītības iegūšanai ASV. Man ir daudz pazīstamu vingrošanas treneru, kuri strādā ASV augstskolās. Tur var saņemt stipendijas un nemaksāt desmitiem tūkstošu ASV dolāru par studijām. Ja arī jaunietis nekļūs par profesionālu vingrotāju, vismaz augstskolas diploms viņam būs kabatā,» potenciālajiem vingrotājiem vilinošu ēsmu piespēlē Vihrovs.
Olimpiskajās spēlēs kopš 1992. gada medaļas izcīnījuši 16 Latvijas sportisti, no kuriem 11 ir izredzes godalgu krājumu papildināt 2012. gadā Londonā vai arī 2014. gada ziemas olimpiskajās spēlēs Sočos.