2. simfonijas redzējums, kādu pirms četriem gadiem baletā Erda uz Diseldorfas un Dīsburgas opernamu skatuvēm (Vācu operā pie Reinas) piedāvāja Jurijs Vamošs, komponistam bijis neaizmirstams piedzīvojums. Tieši šis balets ir jaunais pienesums Latvijas Nacionālā baleta jaunajā viencēlienu programmā Četras pasaules. Četras stihijas, kura pirmizrāde Operā būs skatāma 13. oktobrī. «Tas ir liels, monumentāls, gandrīz stundu ilgs balets ar ļoti interesantu, piesātinātu, tehniski sarežģītu un mūsdienīgu horeogrāfija,» raksturo Latvijas Nacionālā baleta vadītājs Aivars Leimanis.
Ungāru horeogrāfs Jurijs Vamošs ir atzīts par mūsu laika dižāko dejas stāstnieku, viņam raksturīgi ir episki baleti ar dziļu, daudzslāņainu saturu. «Svarīgi, lai skatītāji spētu izsekot baleta stāstam, ko esmu vēlējies pastāstīt. Ja tā nav, tā ir mana vaina: neesmu izdarījis savu darbu pietiekami labi, ir slikta horeogrāfija,» Jurijs Vamošs paskaidro savu radošo kredo. Modernie abstraktie baleti nav viņa radošās izpausmes fokusā. Vamošu vilina «fantāzijas pasaule, kurā iespējams viss: vari sevi iztēloties gan kā bērnu vai sirmgalvi, sievieti vai homoseksuālu cilvēku, vai pat slepkavu. Iztēlojos sevi, un tā rodas stāsts.»
Tomēr pats galvenais, viņaprāt, ir mūzika, kaut vai tā vienkāršā iemesla dēļ, ka «balets nevar eksistēt bez mūzikas, bet mūzika bez baleta - var. Skatoties sliktu baletu, kas nepatīk, jūs varat aizvērt acis un neskatīties,» atzīst Jurijs Vamošs. «Es vienmēr meklēju mūziku, jo tā mani iedvesmo darbam. Ir mūzika, ar kuru varu strādāt un kura man palīdz domāt kustībā, un tāda, kura traucē, un es nevaru iedomāties kustību.» Starp citu, viņš pats vēlējies kļūt par mūziķi, taču klavierspēle nav padevusies, un skolotājs vecākiem ieteicis: labāk izmēģiniet baletā! «Tolaik balets bija ļoti nozīmīga māksla, tolaik dejotājs bija tikpat cienījama, prestiža profesija kā jurists, un vecāki piekrita. Tā bija mana iespēja,» Vamošs atminas.
Ceļojot un klausoties dažādu mūziku, viņš patur sev to, kura patīk. Reiz Bāzelē viņš nopircis P. Vaska mūzikas albumu. «Atliku to tālākai nākotnei. Bet tad nāca pasūtījums iestudēt Ugunsputnu. Es to redzēju kā darbu par nenovēršamu likteni, kura rokās mēs esam tikai marionetes. Izrādījās, ka oriģināls - I. Stravinska Ugunsputna mūzika negāja kopā ar manu redzējumu. Noliku to malā un atgriezos pie Vaska, jo šajā mūzikā bija spēks un noskaņa, kas man bija nepieciešami,» klāstīja J. Vamošs. Vaska mūzikā viņu aizrāvušas ļoti spēcīgās un patiesās cilvēciskās emocijas. Tādas mūsdienu mūzikā ir retums, tādēļ Vamošs parasti tai metot līkumu. «Bartoks un Janāčeks ir maksimums,» viņš nosaka.
Erda ir balets par likteni. Dažādās tautās un kultūrās par to ir katram savs priekšstats un ar to saistītie tēli. J. Vamošs izvēlējis Erdu, kas sevī simboliski ietver gan pagātni, gan tagadni un nākotni. Taču balerīna, galvenās lomas atveidotāja ir tikai viena - Viktorija Jansone. «Viņa ir ļoti stipra personība, kurai ticis grūts uzdevums - parādīt cīņas un kaislības cilvēka dzīvē.»
Viedā pazemes dieviete Erda ir zīmīgs tēls Vāgnera opertetraloģijā Nībelunga gredzens. Nejauša sakritība? «Esmu tikai dejotājs, taču idejas smeļos no literatūras, filozofu darbiem, arī no Vāgnera un kinorežisora Stenlija Kubrika,» atbild J. Vamošs, kurš arī pats iestudējis fragmentu no Tanheizera un teic, ka «ļoti svarīgi ir «dziedāt» ar ķermeni». Taču dziedātājs uz skatuves viņu traucētu.
BALETS