Trimdinieku čupošanās viņu neinteresēja, daudzus kaitināja viņa kategorisms. Tas, ko viņš nevēlējās dzirdēt, palika ārpus dzirdes aparāta uztveršanas zonas, taču tas nav attiecināms uz prāta asumu. Ja «vecuma pēc miesa vairs lāga nedarbojas», katra nodzīvotā diena ir jāizmanto lietderīgi.
Ljā lec un reaģē, kā nevajag
Sodums nekautrējas no sentimenta, kas viņu pārņem, klausoties Ances Krauzes izpildīto dziesmu Šūpoles vai Aldas Briedes radio balsī. Dzīvē nav patīkamāku brīžu kā «minēt krustenes» un apzināties, ka esi dzīvs, un vari darīt to, ko dari. Lai cik apgrūtinoša būtu fiziskā eksistence, Sodumam «iedoma rakstīt grāmatu» ir mokošāka. Arī tulkošana ir īsts tehniķa pienākums, kalpojot valodai.
Ikstenas atlasītos tekstus Gundega Blumberga sakārtojusi 13 tematiskās nodaļās. Tā kā lasītājam nav zināms ne kopējais tekstu apjoms, ne atlases principi, būtu pareizi šo grāmatu uzskatīt par Piezīmju sastādītāju versiju. Nopietni Sodumu interesē divas lietas - latvieši un literatūra -, un tās viņš arī naski kritizē. Vietumis gan domas atkārtojas, un paša Soduma balss kļūst viszinīga, kritikai robežojoties ar lamāšanos, taču, labi apzinādamies savu vārdu asumu, viņš neaizmirst pasmaidīt arī par sevi. «Latvieši raustās kā puņķi uz drāts. Lec un reaģē, kā nevajag. Nedara, kas jādara. Vai izliekas, ka dara.» Pa biezākam vārdam veltīts gan latviešu iztapībai, kas mantota jau no muižkungu laika, gan trimdas latviešu pūšļiem. Vilšanās sajūtas Sodumam netrūkst, aprakstot arī izglītības sistēmu, ticības lietas un politiku. «Ne šust, bet politiskā valodā risināt, kas noticis un notiek Ljā.»
Skarbāk par politiķiem Sodums lamājis vien latviešu rakstniekus un valodniekus. Ikstena ir «piepūtusies provinces dižliterāte», Kārlis Vērdiņš - «gailēns, kam patīk sava dziesma», Gundega Repše «pusaudze: izkliedz un bēg», Inga Ābele - «katliņš, kas vienmēr iet pāri», Juris Kronbergs - vienkārši «izlutināts un diezgan izlaidies». Kā izrādās, «brēķīgo bērnu» latviešu literatūrā netrūkst, un Sodumam nešķiet pieņemami, ka jaunajiem literātiem pietiek ar to, ka «grib, lai ievēro, tāpēc izsakās». Domāju, ka šī nodaļa ir būtiska tiem, kas tajā pieminēti, un tādu netrūkst, taču muļķīgi būtu apvainoties par Soduma niķiem. Ir redzams, ka vairāk kritizēti tie autori, kurus viņš pēdējos gados lasījis vai ar kuriem ticies klātienē.
Svītrojumus spītīgi atlabo atpakaļ
Kā rakstnieku un tulkotāju Sodumu kaitinājušas arī neskaitāmās latviešu valodas normas, jo īpaši sintakse: «Pieturas zīmes vajadzētu ne pēc reglamenta, bet tur, kur vajag valodai.» Tāpēc nepārsteidz, ka vairāk atbalstīta zviedru un amerikāņu tiekšanās pēc valodas vienkāršības un skaidrības. Soduma iestāšanos par dažādiem valodas slāņiem var skaidrot ar Džoisa prozas vērienīgo ietekmi. Nav noslēpums, ka Latviešu literārās valodas vārdnīcā eliminēts tas, kas nav parocīgs, un tādi vārdi kā ««pist» [..] padomju laikā bija izsūtīti».
Soduma/Džoisa tekstu korelācija ir tik cieša, ka nav grūti pamanīt, cik Ulisa tulkojums ir sodumisks, bet Soduma proza - džoisiska. Ulisa tulkojuma pilnveidošana bija Soduma paša izvēlēta meistarības mēraukla. Izdevniecības Liesma Ulisa eksemplārā viņš spītīgi atlaboja visus redaktores Lūcijas Rambekas svītrojumus atpakaļ. Ideālais Ulisa tulkojums latviešu valodā tapa tik ilgi, cik Soduma rokā turējās zīmulis.
Lai gan Piezīmēs asprātība mijas ar prātvēderībām, lasīšanas prieku tas nemazina. Jāatzīst, Soduma raksturs iezīmējas pietiekami skaidri, lai sastādītāju pūliņus novērtētu atzinīgi. Un pareizi vien ir, ka dzīve būtu patīkamāka, ja to neapgrūtinātu domāšana un rakstīšana.