Protams, sajūsmu raisa arī trīs Andra suņi, visi kā viens smilšu krāsas kažociņos, tikai atšķirīgos izmēros un dažādu dabu. Arī īstens pasaku mežs, kurā var sagriezt baravikas, savākt zemes taukus, kurā aug zemes zvaigznes, ir bonuss aiz privātmājas loga. Bet desmit minūšu brauciena ar velosipēdu attālumā ir jūra. Kad sāksies vētru sezona, Andris dosies meklēt dzintarus. Viņš ir no senas dzinarmeklētāju dzimtas, kurai vēl cariskās Krievijas laikā izsniegts parakstīts līgums par retajam doto privilēģiju - lasīt un nodot dzintarus. Andris spriež, ka Dzintara istabā varētu būt daudz viņa senču salasīto Baltijas jūras dārgumu. Andrim pašam lielākais guvums esot bijis 2005. gada vētrā - 7. janvārī pie Papes 100 metru garā joslā atradis 1460, bet 8. janvārī - 1340 gramus smagu dzintaru. Taču ne tikai namiņi ar niedru jumtu, pastaigas ar suņiem mežā un dzintaru meklēšana ir darbīgā vīra pensijas laika plānos.
Stāsts par jumtu
Cik ilgā laikā var uztaisīt niedru jumtu mazbūvei? Andris atsmej: «Atkarībā no tā, cik cilvēku liek jumtu un cik veci viņi ir.» Pirtiņu Andris sācis būvēt pirms deviņiem gadiem, pērn pavasarī pabeidzis jumtu. Pirmo niedru jumtu viņš bija uzlicis savai mājai, bet to kāds nodedzināja 1993. gadā.
Andrim par niedru jumtiem savs stāsts - ap 1996. gadu, kad viņš Liepājā dibināja tūrisma informācijas biroju, tika iepazīstināts ar kādu skolotāju no Gotlandes: «Kopā ar bērniem skolotājs bija devies pārgājienā pa Gotlandi, tur ir daudz seno vikingu vietu. Viena no tādām ir Stavgarde. Šie bija apsēdušies uz akmens krāvumiem apēst sviestmaizes, un viens no bērniem ieraudzījis spīdīgu monētu. Parādījis to skolotājam - izrādās, seno romiešu monēta! Apakšā bija depozīts! To depozītu viņi atdeva Visbijas muzejam, un par to viņiem izmaksāja lielu kompensāciju. Viņi uzreiz aizbrauca uz Parīzi ekskursijā, bet saprata, ka nebūs pareizi naudu notrallināt, braukājot pa pasauli. Par godu šim notikumam viņi Stavgardē sāka veidot grūti audzināmo bērnu centru, bet tādā etnogrāfiskā stilā.» Pirmo uztaisījuši zemnīcu ar koka lāviņām un cisu maisiem. Nākamajām mājiņām klājuši zāļu jumtu. Andris saka: «Pie mums tādu jūras zāļu nav, tās vispirms žāvē līdzīgi kā pie mums sienu zārdos. Šāds jumts stāv 20-30 gadu. Vēl kāda mājiņa bija iecerēta ar niedru jumtu. Mēs tās niedres viņiem sagatavojām, uzkrāmējām uz kuģīša Pāvilostā un nogādājām Stavgardē.»
Tā Andris kopā ar kolēģi iepazinis Gotlandi, bet niedru jumtu pa abiem uzlikuši 10 dienu laikā. Atgriezies Latvijā, Andris nospriedis, ka šī varētu būt veiksmīga nodarbošanās, un ar dēlu izveidojis uzņēmumu. «Treknajos gados gāja labi, bet šis pasākums nobankrotēja. Dānijā nopirkām kravu ar viršiem, ko klāj jumta korē. Izstrādātajos purvos Dānijā tos audzē speciāli, nopļauj ar pļaujmašīnu un sapresē. Bet kravu atvedām, un neviena pasūtījuma taisīt jumtu vairs nebija. Septiņus gadus nocīnījos, lai no savas kabatas atdotu kredītu,» pastāsta Andris. Dēls esot palīdzējis atmaksāt kredītu - aizbraucis strādāt uz Norvēģiju. Un tur palicis. «Kādreiz pa jumtiem varēju skriet neturēdamies, bet pērn sapratu, ka šajā vecumā tik veikli vairs neiet. Uz šo jumtiņu aizgāja nepilns mēnesis,» Andris norāda uz viesu namiņu.
Stāsts par tūrisma centru
Lai uzrakstītu Andra Maisiņa raibo profesionālās dzīves gājumu, ar Senioru Dienas atvērumu par maz. Pēc studijām Rīgas Politehniskā institūta Automātikas un skaitļošanas tehnikas fakultātē Andris gadu nostrādājis Lauksaimniecības ministrijas skaitļošanas centrā, tolaik viņam jau bija ģimene, bērni. Dzīvojuši Ķekavā, kopmītnēs, un Andris stingri apņēmies tikt pie sava dzīvokļa. Četrus gadus dzīvojis Inciemā, strādājis konservu cehā par mehāniķi, līdz tēva brālis aicinājis uz dzimto pusi, uz Bernātiem. Aizgājis «vecajās pēdās» - uz kolhoza Zelta zvaigzne vīna cehu strādāt par mehāniķi. «Pirmajā dienā braucu uz darbu, un tajā vietā, kur jābūt tiltam, tilta nav. Ir 9. maijs, 1983. gads, Uzvaras svētki. Tilts nodedzināts. Politiska lieta. Netālu no tilta dzīvoja viens dzērājs, kuru arī apcietināja un inkriminēja nodedzināšanu. Bet nesen atklājās, ka jaunieši kārtojuši attiecības - nīcenieki bija aizgājuši uz Otaņķiem uz balli, tur izcēlies kārtīgs kautiņš, un tie atkāpjoties bija nodedzinājuši tiltu,» smej Andris. No vīna ceha mehāniķa Andris drīz uzkalpojies par ceha priekšnieku, tad viņu uzaicinājuši strādāt uz Nīcu par fizikas skolotāju. Viņš bijis arī Liepājas izglītības nodaļas vadītājas vietnieks saimnieciskajos un finanšu jautājumos, Nīcā strādājis par sporta metodiķi, un tad nācis atmodas laiks, kad Andris Maisiņš ievēlēts par pirmo Nīcas pagasta priekšsēdētāju.
Viņš milzums enerģijas veltījis, attīstot tūrisma jomu Latvijā, iepazinis Vācijas pieredzi, apgūstot zināšanas Hamburgā lauku tūrisma jomā. «Mana ideja bija, ka Nīcai šeit jākļūst par tūrisma centru,» uzsver Andris. Toreiz viņam šīs zināšanas palīdzējusi apgūt vācu seniore. Andris stāsta: «Vācijā tolaik seniori, kas aizgājuši pensijā - tādi kā es - varēja pieteikties senioru ekspertu servisā. Senioriem piemeklēja variantus, uz kurieni viņus sūtīt, un šī kundze jau bija pabijusi Āfrikā, palīdzējusi tur uzsākt tūrismu. Ar Helgu kopā izbraucām visu Latviju. Mēs uzrakstījām pirmo tūrisma attīstības koncepciju Latvijā.» Tad arī Andris nodibinājis pirmo tūrisma informācijas biroju Nīcā.
Latvijā viņš saredz tūrisma perspektīvu. Pirms pensijas strādājis Dabas aizsardzības pārvaldes Kurzemes reģionālajā administrācijā kā inspektors, Andris ir labs vides gids un plāno uzsākt darbību lauku tūrisma jomā.
Opīša tūre
Andrim ir astoņi mazbērni un sirdij tuva airēšana. Viņš ir aktīvais tūrists no 1967. gada. Sešatā ar mazbērniem šogad bijuši Opīša tūrē, braukuši pa Vārtāju: «Bija doma braukt divas dienas. Braukuši bērni jau bija, bet galvenā doma šoreiz - ka viņiem pašiem šim braucienam jāsagatavojas. Jāuztaisa ēdienkarte, jāsavāc inventārs, drēbes, pašiem viss jāsapako. Braucienā uznāca spēcīgs lietus. Es biju paņēmis trīs plēves - sev, mazajai un lielākajai mazmeitai. Mēs bijām vienā laivā, otrā laivā trīs puišeļi, tie tagad vaicā: «Opi, tev plēves vairs nav?» - «Nē,» teicu. Pašiem viss bija jāsagatavo.» - «Bet ome teica, ka lietus nebūs!» - tā puišeļi. Nu, neko, bišķi pārsala, bišķi paraudāja, bet lietus pārgāja. Uzkūrām ugunskuru, visu izžāvējām un, lai stresa dēļ nepārietu vēlēšanās braukt citreiz, jau pirmajā vakarā braucām mājās.»
Pensijā Andrim radusies brīvības sajūta: «Tagad varu darīt, ko gribu. Līdz šim bija darbs, jāstrādā pensijā. Līdz šim bija skrējiens.»