Pašlaik Saeimā notiek karstas debates par jauno Maksātnespējas likumu, kas diemžēl vismaz pagaidām plašākai sabiedrībai palikušas nepamanītas.
Taču likums ietekmēs gan visas tautsaimniecības, gan atsevišķu uzņēmumu un fizisko personu nākotni, bet tieši par fizisko personu maksātnespēju pagaidām ir visvairāk neskaidrību un pretēju viedokļu. Uzskatu, ka par šo problēmu nepieciešama daudz plašāka diskusija sabiedrībā, lai tiktu izstrādāti un pieņemti visas sabiedrības interesēm atbilstoši priekšlikumi un jaunais likums, kad tas stāsies spēkā, netiktu uztverts kā sniegs, kas pēkšņi uzkritis uz galvas.
Šādas lietišķas un argumentētas diskusijas vismaz pagaidām nav. Protams, likumprojekts gluži objektīvi ir sarežģīts un specifisks, tāpēc ir maz to, kuri grib un spēj tajā iedziļināties, bet ieinteresētās puses aprobežojas ar lozungu skandināšanu - ļaujiet mums sākt visu no sākuma.
Iedzīvotāju aptaujas, kurās līdz šim ir uzdoti jautājumi, vai valstij jāatbalsta maksātnespējīgās personas, iezīmē neiepriecinošu ainu - nekādas solidaritātes nav, un lielākā daļa aptaujāto uzskata, ka «slīcēju glābšana ir pašu slīcēju rokās». Taču visā pasaulē cilvēkiem, kas likumā noteiktā kārtībā ir atzīti par maksātnespējīgiem, ir tiesības uz palīdzību, kas gan nekur nenozīmē visu parādu atlaišanu.
Manuprāt, ir svarīgi iezīmēt vismaz divas sarkanās līnijas, nosakot skaidrus kritērijus. Pirmkārt, kur ir robeža starp tiem kredītņēmējiem, kas vairs nevar nokārtot savas saistības, un tiem, kuri negrib tās kārtot, bet cer daļu saistību uzkraut kredīta devējam vai valstij. Otrkārt, cik liela kredīta daļa jāsedz pašiem maksātnespējīgajiem, cik - bankām un citiem kreditoriem, cik - valstij?
Sabiedrībā ir izplatīts viedoklis, ka valsts (respektīvi, nodokļu maksātāju) palīdzība maksātnespējīgajiem nav pieļaujama, bet parādu atlaišanas uzkraušana kreditoriem - pilnīgi normāla prakse. Droši vien trūkst izpratnes, ka jauni izdevumi nozīmē augstākus kredītprocentus nākotnē, kas pēc dažiem gadiem sarežģīs dzīvi visiem kredītņēmējiem un nopietni bremzēs visas valsts ekonomiku. Vēl skaudrāk tas ir ar komunālajiem maksājumiem - ja daļa mājas iedzīvotāju vienkārši nemaksā, tad viņiem jāmeklē cita dzīvesvieta, bet palikušajiem iedzīvotājiem pakalpojums kļūst dārgāks.
Taču kreditori nav tikai bankas - tie ir arī privātie pensiju fondi, līzinga kompānijas, pakalpojumu sniedzēji, privātpersonas. Ja cilvēks ir aizdevis kaimiņam, piemēram, četrus tūkstošus, bet tad atnāk kaimiņš ar tiesas nolēmumu, ka viņš ir atzīts par maksātnespējīgu un tāpēc atmaksās tikai 20 procentus - 400 latu, diezin vai maksātnespējīgais būs vienīgais cietējs.
Ar šo gribu teikt, ka zaudējumi jāsadala saprātīgi. Protams, nedrīkst pieļaut arī negodprātīgu rīcību. Jaunais likumprojekts, piemēram, paredz, ka maksātnespējas administratoriem būs jāpārbauda visi norādītie kreditori, lai nebūtu tā, ka tiek nosauktas ārzemēs dzīvojošas personas, kurām aizskaitīti līdzekļi, kamēr reālie aizdevēji paliek ar garu degunu.
Ir svarīgi, lai arī personām, kas atzītas par maksātnespējīgām, būtu stimuls iespēju robežās kārtot savas saistības. Nevar palikt kā līdz šim, kad tiek atstāta tikai minimālā alga. Protams, tas tikai rada vēlmi slēpt reālos ienākumus vai pamest valsti.
Jaunā likumprojekta apspriešanas gaitā par šādiem stimuliem tiek domāts. Piemēram, ir priekšlikums, ka katrs pats savā maksātnespējas plānā nosaka, cik viņš reāli spēj atmaksāt, taču, jo vairāk atmaksā, jo ātrāk beidzas maksātnespēja un tiek dzēsta atlikusī summa. Piemēram, ja gada laikā atmaksāti 80 procenti pamatsummas, atlikušie 20 tiek dzēsti. Jo mazāk kredītņēmējs var atmaksāt, jo ilgāks ir maksātnespējas periods (taču tas nedrīkst pārsniegt piecus gadus). Tāpat obligāts priekšnoteikums ir vienošanās par maksātnespējīgās personas mājokļa saglabāšanu (tas nonāk kreditora īpašumā, taču persona tajā dzīvo un maksā īri ar izpirkuma tiesībām), kā arī ir fiksēti izdevumi apgādājamo uzturēšanai.
Protams, būtu jāparedz, ka maksātnespējīgā persona šo piecu gadu laikā nedrīkst rīkoties ar valsts un pašvaldību naudu un mantu, bet drīkst veikt saimniecisko darbību, lai sāktu pelnīt un atgūtu līdzekļus.
Mēs varam ilgi kavēties pagātnē un meklēt vainīgos, kuru dēļ izveidojās situācija, kad kredītus ir saņēmuši cilvēki, kuri nespēj nokārtot saistības. Vieni reāli nenovērtēja savas iespējas, otri - kredītņēmēju iespējas. Nebija vienotā Kredītu reģistra, valstī nebija un joprojām nav nulles deklarāciju, kas ļautu objektīvi izvērtēt, kas kuram pieder, kādi ir bijuši ienākumi, vai cilvēks spēs atmaksāt aizdevumu. Taču svarīgāk ir visiem kopā radīt priekšnoteikumus, lai varētu iziet no strupceļa un nākotnē nepieļaut ko līdzīgu. Maksātnespējas likums un ar to saistītie grozījumi citos likumos ir pietiekami svarīgi, lai par tiem domātu un diskutētu plašāka sabiedrība.