Te strauji atveras durvis. Iesteidzas apaļīga sieviete un, nepajautājot, kā ierasts, kurš rindā pēdējais, tiešā ceļā dodas uz procedūru telpu, bet tiek no turienes laipni izvadīta, jo dakteris aizņemts - uz operāciju galda guļ mopsītis. Sieviete, lūpas sakniebusi, atkrīt uz sola. Apvainojusies. Kāds bilst, ka visi esam rindā, uz ko saņemam indīgu «mņe toļko sprositj» (man tikai pajautāt - krievu val.).
Telpā iestājas klusums. Gaisā sabiezē rūgtums. Kad iznāk sadakterētais mopsītis, aizvainotā atkal lec kājās un drāžas iekšā. Asistente cenšas viņai iestāstīt, ka te «rindas kārtībā…» Tas nelīdz. Pār daktera galvu birst jautājumi, pieprasījumi izrakstīt receptes…. Lai izvairītos no skandālistes, dakteris atbild, izraksta. Vēlāk saka - ar trakiem pa labam. Projām ejot, sieviete aiz sevis skaļi aizcērt durvis.
Tā visi steidzīgie - tie uz ielas, kas apdzen mašīnas un, lavierējot pa joslām, galu galā nonāk turpat, kur visi - pie luksofora sarkanā signāla, veikala kasē, spraucoties visiem garām, sabiedriskajā transportā ar elkoņiem laužoties uz brīvo sēdekli. Ko tādam padarīsi? Steidzas taču, un - ar trakiem pa labam.