Kā norāda aģentūra Moody's, pēdējo 15 gadu laikā pasaulē ir notikuši 34 obligāciju aizņēmumu restrukturizācijas gadījumi, un vienmēr izskanējis viedoklis, ka, gadījumā ja liels skaits kreditoru atteiksies no parādu restrukturizācijas, beigās neviens nesaņems neko. Prakse tikmēr liecina, ka parādu restrukturizācija gandrīz vienmēr notiek ātri un vairākums kreditoru, it īpaši bankas un lielie aktīvu pārvaldnieki, tai piekrīt. Savukārt tie kreditori, kuri atsakās no restrukturizācijas, reti ir «spējīgi sašūpot laivu», uzskata aģentūra.
Tomēr patlaban apgalvojums, ka maitu lijas nav spējīgas «sašūpot laivu», vairs nešķiet pārliecinošs. Līdz šim attiecībā uz valstu maksātnespējas draudiem tradicionāli tika piemērots kolektīvās atbildības princips. Gadījumos kad vairākums parādsaistību turētāju (no divām trešdaļām līdz trim ceturtdaļām, šo skaitli jau iepriekš paredzot vērtspapīru pārdošanas līgumos) piekrīt parādu restrukturizācijai, tā tiek attiecināta uz visu parādzīmju īpašniekiem, lai gan valstis, protams, risina atsevišķas sarunas ar «nepiekāpīgajiem».
Savukārt 2013. gada Ņujorkas tiesas lēmums par Argentīnas finanšu saistībām rada nopietnus draudus ierastās sistēmas pastāvēšanai, nostādot dažus investorus, ja tos iespējams šādi dēvēt, privileģētā stāvoklī, kā arī veidojot situācijas, kad parādu jūgā nonākušām valstīm vairs faktiski nav iespējams izkļūt no apburtā loka. Savukārt par iespējamo izeju no situācijas tiek uzskatīta kādas autoritatīvas starptautiskās organizācijas izveide šo jautājumu risināšanai, taču šāds solis nešķiet reāls, ņemot vērā aizvien pieaugošās ekonomiskās un politiskās pretrunas starp Rietumvalstīm ar ASV priekšgalā un vadošajām attīstības valstīm, kurām ir iebildumi pret Rietumvalstu dominēšanu starptautiskajās finanšu organizācijās.