Nesanāks. Man vajadzīgs materiāls avīzei. Lauris paņem sīkaļu uz rokām, un viņa apklust. Sajuzdamās drošībā, sunīte tikai pa brīdim ierūcas. Nez kāpēc baritonā. Tātad vispirms uzzinām, ka arī suņi par labāko aizstāvēšanās veidu uzskata uzbrukumu. Viņa gatava aizstāvēties pat pret govi, ja vien tādu lopiņu būtu savā dzīvē redzējusi.
Meitene ar sunīti
Kaut kā pats no sevis izsprūk jautājums - kāpēc teātrī ļoti aizņemtam aktierim vajadzīga nasta uz kakla - suns? Lauris smej - viņš iepazinās ar Lindu, bet nezināja, ka viņai ir sunītis. Vēl šobaltdien aktieris nezina, kāpēc Linda to iegādājusies. Varbūt tāpēc, ka toreiz tāds parādījās Parisai Hiltonei, bet varbūt tāpēc, ka filmā Gudrā blondīne tāds bija galvenajai varonei. Tas vairs nav svarīgi. Lauris priecājas, ka mājās vienmēr ir kāds, kas viņus mīļi sagaida. Nekāds pārsteigums Laurim suns arī nebija. Viņš ir no Baldones, un allaž saimniecībā bijuši gan suņi, gan kaķi, gan govis un citi lopiņi, tikai nevienu no tiem neturēja mājā. Visi dzīvoja pa āru. Parisa - cita lieta. Tik augstdzimusi, tik miniatūra, tik skaista! Lauris mīļi noglāsta Parisu, viņa paceļ galviņu un uzticīgi ieskatās saimniekam acīs. Kādi vairs jautājumi? Ja par to nastu uz kakla, respektīvi, mūžīgo piesaisti mājai un pienākumiem trīs reizes dienā jebkuros laika apstākļos vest suni pastaigā, tad uz Parisu nekas tamlīdzīgs neattiecas. Viņai priekšnamā ir savs paklājiņš (pampers), uz kura tiek izdarītas lielas un mazas darīšanas. Atšķirībā no savas vārda māsas Hiltones četrkājainā Parisa uz ballīšu karalienes godu nepretendē. Pāris reižu Linda ar Lauri bija paņēmuši Parisu līdzi uz saviesīgiem vakariem. Nu, nepatika viņai tur. Labāk ieritināties gultā zem segas un gaidīt pārnākam mīļos saimniekus. Taču, ja Linda jau ir mājās, bet Lauris atgriežas pavēlāk, Parisa no tiesas ir dusmīga. Tad viņa ilgi un kašķīgi izsaka savas pretenzijas. Varbūt tāpēc, ka Lauris viņai ir īpaši mīļš un Parisai nekur nav tik labi kā uz dīvāna, saimniekam blakus.
Tērpus no Parīzes neved
Taujāju Laurim, kādus tērpus, kādas rotaslietas Parisa iecienījusi. Aktieris smejas no sirds: «Parisai pat visvienkāršākā kaklasiksniņa nepatīk. Par kaut kādiem kristāliem, no Parīzes vai Milānas vestiem tērpiem un dīvāniņiem nevar būt ne runas, aktieris uzskata, ka sunīti apkarināt ar lupatām ir pilnīgi nevajadzīgi, kur nu vēl gādāt gultiņas, skapīšus un kumodes. Sunīte ignorē pat grozu zem galda, kur bija iecerēta viņas guļvieta. Gultā pie saimniekiem taču ir vislabāk. Arī uz suņu izstādēm Parisa nekad nav bijusi un nezina, ka tādas vispār ir. Lauris pārliecināts, ka dzīvnieciņš domāts mīļumam, nevis lai izrādītos sabiedrībā. Viņš gan domīgi rausta plecus, kad taujāju, vai Parisai mājās vienai nav garlaicīgi, vai nevajadzētu iegādāties vēl vienu sunītī? Tomēr ne. Lauris domā, ka Parisas mīļākā nodarbošanās saimnieku prombūtnes laikā ir guļavāšana.
Par veselību nesūdzas
Paldies dievam, ārstu palīdzība Parisai nav bijusi vajadzīga, medicīniska iejaukšanās bijusi tik vien, cik liekot tetovējumu uz vēderiņa. Taču Lauris neslēpj kādu mīļsunītes netikumu - nu, dikti jau viņai patīk kļaņčīt ēdamo no saimnieku galda. Lauris ir stingrs, tāpēc Parisa viņu neterorizē. Toties Linda ir pielaidīgāka, no viņas rokām Parisa nereti tiek pie kāda garduma. Lauris atklāj: «Mazajai draiskulei pilnīgi vienalga, kas nokrīt no galda, momentā viss nonāk mutē. To, kas viņai ielikts bļodiņā, apēdīs tikai tad, ja sapratīs, ka nekas cits viņai vairs «nespīd».»
Kad Lauris, krītot no velosipēda, lauza roku, Parisa cerēja, ka saimnieks kādu laiku veselību atgūs mājās. Viņa taču nezina, ka teātrī aktieris drīkst neierasties tikai tad, kad ir miris. Tāpēc ar savu ieģipsēto roku Lauris Subatnieks kopā ar režisoru Džilindžeru cītīgi mēģina Dorotas Maslovskas lugu Divi nabadzīgi rumāņi.Darba gaitās ik dienu dodas arī Linda. Fū, tomēr garlaicīgi vienai mājās, pat blēņas negribas darīt. Labi, ka 19.novembrī paredzēta pirmizrāde.
Varbūt tad Laurim būs iespēja atvilkt elpu kopā ar savu Parisu?