Kādi vēji tevi aizpūta uz Visbiju?
Visbijā, tāpat kā Ventspilī un agrāk tik populārajos Dubultos, ir rakstnieku un tulkotāju māja. Tādas «mākslinieku mājas» ir visā pasaulē. Esmu pabijusi vēl Vācijā, Rīgenes pussalā. Mēneša laikā, prom no ikdienas rūpēm, izdarīt tiešām var ļoti daudz. Es parasti, nonākot rakstnieku mājā, vienkārši pazūdu. Uz kādām trim četrām dienām, tā es «pārslēdzos» - sākumā klusēšanas-redzēšanas režīmā, vēlāk arī rakstīšanas.
Savā blogā par Visbijas iespaidiem raksti: «Šis skaistums ir iemācījis rakstīt savādāk.» Kā?
Lai pamanītu, ka «laivas līdzinās nodarvotiem gliemežvākiem» un «rudenī mājas izģērbjas kā sievietes», vajag laiku. Visbijā sāku rakstīt blogu, lai izstāstītu draugiem par to, cik skaisti, cik īpaši. Katru dienu likās, ka vēl kaut ko ieraudzīt nav iespējams, Bet man nerakstījās «obligātā literatūra», un es izmuku pastaigāties, atgriezos savā istabiņā, kur monitora ekrāns nekādi nevarēja aizēnot ainavas ekrānu - katedrāli, saulrietu, jūru, kovārņkundziņus un kaķi, kuru saimniece, piesējusi saitītē, ved pastaigāties, - un man atkal bija ko rakstīt. Pateicoties Visbijai un Ventspilij, šim miera režīmam pie jūras, es esmu atradusi savu «ainavas valodu». Tā ir vissīkāko detaļu pamanīšana, reizēm ironiska, ne tikai tēlaina salīdzināšana, plus vēl - valodas ritms.
Kāds ir tavs 2011. gada rezumē, ko esi iecerējusi šogad?
Mani lielākie pagājušā gada notikumi radošajā dzīvē, protams, ir šī jaunā grāmata, arī nominācija Literatūras gada balvai 2010 par Zemnīcas bērniem un 3. vieta Gerkena romāna konkursā par romānu Dzimtenīte. Lai arī balva ir saņemta, man jāatzīst, ka rakstīju lielā steigā, un nu 2012. gadā man Dzimtenīti nāksies glābt. Romānā rakstu par savām draudzenēm no kādas Kurzemes mazpilsētas, kuras nonāk Skotijas mazpilsētā un strādā zivju fabrikā. Vēl esmu nodomājusi savā ziņā turpināt Zemnīcas bērnus. Tās varētu būt 40 atmiņu etīdes par bērnību Sibīrijā. Šie cilvēki vēl ir mūsu vidū, un stāsti nedrīkst iet zūdībā. Divi jau man ir. Par vaska ābolu un meiteni, kura nekad nebija redzējusi dzelteno krāsu, jo tur, tik tālajos ziemeļos, bija tikai zils, zaļš un blāva citrona saule.