Tas bija «kustīgs nekustamais īpašums» - spēles kauliņa formā izveidota kartona mobilā māja, kuru ripināja pilsētvidē un kuras iekšpusē atkarībā no tā, kura mala bija uz leju, veidojās četras funkcionāli atšķirīgas telpas. Pirmo 40 kilogramu smago kartona mājokli kauliņu nozaga, un tikai pēc mēneša tika uzstādīts rezerves kartona namiņš, kurā savukārt esot nakšņojuši franču studenti, atceras arhitekts Uģis Šēnbergs. Skatītājiem tika piedāvāta arī pastāvīga ekspozīcija 23 m2 telpā, kurā kuba iekšpusi bija izgleznojis Kristians Brekte. Kādu piedauzīgu detaļu esot nācies pat aizkrāsot īsi pirms toreizējās kultūras ministres Helēnas Demakovas apmeklējuma (pati H. Demakova gan Dienai pauda pārsteigumu, ka tādu stāstu dzirdot pirmo reizi). Milzu popularitāti Venēcijā izraisīja kartona galdiņi un krēsliņi, uz Latvijas paviljonu nākuši gan apkārtnes iedzīvotāji, gan ārvalstu diplomāti, un daudzas kartona mēbeles arī tikušas atdāvinātas.
Šī spilgtā ideja ieinteresēja prestižo britu arhitektūras žurnālu Blueprint, kurā togad bija tikai trīs raksti par Venēcijas biennāles ekspozīcijām - Lielbritānijas, Francijas un Latvijas. U. Šēnbergs kā veiksmi vērtē izvairīšanos no statiskas ekspozīcijas, radot objektu, kas vienlaikus ir arī reklāma.