Taču 1999. gada beigās vēl šķita, ka Fukujamam taisnība un vēsture tiešām ir beigusies ar pilnīgu un galīgu Rietumu kapitālisma uzvaru. Tāpēc Dienas speciālizdevumā Gadsimta Diena iespējamie militārie konflikti bija tikai viena no prognožu tēmām, nevis tēma, kura ietver arī atbildi, kas padara nevajadzīgas visas pārējās prognozes. Katrā ziņā tolaik nevienam nenāca prātā prognozēt, ka nepaies ne 15 gadi un Krievijas valsts televīzija jau baidīs Rietumus ar «miroņa roku».
Svarīgākais jautājums 1999. gada beigās šķita: kurā gadā Latvijā vajadzēs sākt ievest darbaspēku.
Vidējā prognoze bija - 2013. gadā. Viens no ekspertiem, Vērtspapīru tirgus komisijas priekšsēdētājs Viktors Gustsons, pieļāva, ka darbaspēka ievešana varētu kļūt intensīvāka pēc Latvijas iestāšanās ES. «Tas varētu būt darbaspēks no Skandināvijas, īpaši no Somijas. Tad varētu rasties pietiekami daudz brīvu darbvietu finanšu sfērā, tirdzniecībā, tranzīta biznesa apkalpošanā. Aktīvāka darbaspēka ievešana varētu notikt ap 2012.-2015. gadu, kas pamatā saistāms ar slikto demogrāfisko situāciju Latvijā, kā arī ar biznesa iespējām, kas pavērtos tādās jomās kā kokapstrāde, tranzītbizness, informācijas tehnoloģijas. Vispārīgais secinājums ir viens: pustukša vieta Eiropas centrā palikt nevar.»
Gustsonam toreiz oponēja Džordžtaunas Universitātes profesors Juris Vīksniņš, apgalvodams, ka darbaspēku vajadzēs ievest varbūt ap 2020. gadu, jo paies laiks, kamēr likvidēs bezdarbu Latvijā. Trešais eksperts, Aldara ģenerāldirektors Vitālijs Gavrilovs, uzskatīja, ka Latvijā darbaspēku ievest nevajadzētu, un izteica cerību, ka to nevajadzēs darīt nekad.
Nākamā lielākā militārā konflikta vieta bija otrais jautājums, un šīs prognozes piepildījās vismazāk.
Vidējā prognoze bija - Ķīna pret Taivānu. Radio Brīvā Eiropa/Radio Brīvība analītiķis Pols Goubls kā iespējamus konfliktu reģionus minēja arī Sudānu un Centrālāfrikas Lielo ezeru reģionu. «Taču tuvāk Latvijai ir divi lieli konfliktu rajoni, kur var sākties lielāki kari: Kirgizstāna, kur nestabilitāti var izraisīt uzbeku finansēti nemieri, un Kaukāza dienvidi, kur var paplašināties karadarbība, ja Maskava nepārtrauks konfliktu Čečenijā.» Latvijas Ārpolitikas institūta direktors Atis Lejiņš uzsvēra, ka ģeopolitiskais centrs lēnām virzās no Eiropas uz Āziju, tāpēc lielākie konflikti sagaidāmi šajā reģionā, savukārt Eiropā arī nākotnē sagaidāmi tādi uzliesmojumi kā Kosovā vai Čečenijā.
Mūsdienās aktuālāks izrādījies trešā eksperta, tolaik LR tieslietu ministra padomnieka Daiņa Turlā, teiktais, ka arī nākotnes konfliktu galvenais cēlonis varētu būt cīņa par ietekmes zonām energoresursu reģionos. «Konflikti var rasties starp musulmaņu un kristīgajām pasaulēm, taču arī to iemesls būtu tās pašas ietekmes sfēras.» Putina petrokrātijas pašreizējā iesaistīšanās Sīrijas konfliktā, par kuras iemeslu min Krievijas centienus nepieļaut gāzesvadu izveidošanu pāri šai teritorijai, šādu prognozi apstiprina.
Trešais lielais jautājums uz tūkstošgades sliekšņa, protams, bija: cik ilgi pastāvēs latviešu valoda.
Vidējā prognoze bija vidēji optimistiska - līdz 2299. gadam. Skeptiskākā eksperte izrādījās rakstniece Vizma Belševica, teikdama: «Latviešiem ir tik spēcīga pašiznīcināšanās tieksme, viņi tā kropļo savu valodu, ka tas var notikt diezgan drīz. Un, tā kā mēs pēc iespējas arī nevairojamies, tad nebūs arī, kas runā.» Toties akadēmiķis Jānis Stradiņš latviešu valodai deva 300 gadu vismaz. «Situācija ir labvēlīgāka nekā pirms 150 gadiem, kad literatūra latviešu valodā vēl bija nožēlojama. Protams, viss var pasaulē mainīties globālās katastrofās.» Dramaturģe un režisore Baņuta Rubesa atgādināja, ka latviešu valodas pastāvēšanas ilgums ir atkarīgs pirmām kārtām no latviešiem pašiem: «Latviešu valoda pastāvēs, kamēr latvieši gribēs tajā mēļot. Latviešu valoda pastāvēs, kamēr ar likumiem sargās tās kā vienīgās oficiālās valsts valodas statusu. Latviešu valoda pastāvēs, kamēr to sargās no sterilitātes un ļaus dzīvot ar visiem žargoniem un dialektiem.»