» Viņš ir viens no aptuveni 500 insulta pacientiem gadā, kas rehabilitāciju saņem Vaivaros. Taču kopumā šāda veida vai līdzīga rehabilitācija ir nepieciešama aptuveni 3000 insulta pacientiem katru gadu. Un, lai gan šādi pakalpojumi vietām ir pieejami arī Rīgā un reģionos, ar to nepietiek. Rezultātā palīdzība insulta pacientiem nav pēctecīga, un tas neveicina labus rezultātus.
Sistēma ar robiem
Šobrīd insulta pacientiem uz stacionāro rehabilitāciju Vaivaros jāgaida pat 2,5 mēneši, un rindā ir 300 cilvēku. Pēc Nacionālā rehabilitācijas centra Vaivari vadītājas Andas Nulles domām, šādas situācijas nedrīkstētu būt, tomēr tā radusies sistēmas robu dēļ. Lai gan Latvijā ir augsta līmeņa insulta vienības, ne visur ir iespēja uzreiz uzsākt arī pacientu rehabilitāciju, līdz ar to šie cilvēki tiek novirzīti uz Vaivariem. A. Nulle Dienai skaidro, ka pacientam pēc uzturēšanās insulta vienībā, kur arī tiek uzsākta primārā rehabilitācija, būtu nepieciešams rehabilitāciju turpināt turpat slimnīcā stacionārā un tikai pēc tam pacients varētu nonākt Vaivaros vai turpināt rehabilitāciju mājās. Šobrīd tieši fakts, ka šāda sistēma netiek īstenota, rada nepamatoti garas rindas. A. Nulle uzskata, ka trūkst pēctecības, savukārt tas būtiski ietekmē to, vai izdosies panākt rezultātu un cilvēku atgriezt dzīvē. Vadītāja arī atzīmē, ka diemžēl saskaras ar daudziem gadījumiem, kad pacienti rehabilitāciju pirms tam nav saņēmuši un pat trūkusi elementāra aprūpe.
Lai gan varētu šķist, ka lielākās problēmas ir reģionos, Rīgā situācija nav labāka. Stacionārā rehabilitācija nav pieejama arī, piemēram, Paula Stradiņa Klīniskajā universitātes slimnīcā, no kuras lielākā daļa pacientu nonāk tajos pašos Vaivaros. To Dienai apstiprina arī Stradiņa slimnīcas insulta vienības vadītāja Evija Miglāne. Respektīvi, Stradiņos rehabilitācija tiek uzsākta, jau pacientam atrodoties insulta vienībā, bet pēc tam turpinās Neiroloģijas nodaļā. Tas nozīmē, ka insulta pacients slimnīcā ārstējas aptuveni 10 dienu. Tomēr, ja pēc tam nepieciešama stacionārā rehabilitācija, nākas gaidīt rindā uz Vaivariem. E. Miglāne gan piebilst, ka šāda problēma Rīgā pastāv jau vairākus gadus. Lai gan Stradiņos gadā ir ap 1000 insulta pacientu, bet Rīgas Austrumu slimnīcā - ap 1500, stacionārā rehabilitācija nelielam pacientu skaitam ir pieejama vienīgi stacionārā Biķernieki, kur no Stradiņiem pacienti var vērsties tikai par maksu. Risinājums gan nav tik vienkāršs. Problēma ir gan pieejamajā finansējuma, gan rehabilitācijas nodaļu trūkumā Latvijā, uzskata E. Miglāne. Bet zaudētāji ir pacienti.
Stacionārās nodaļas nav arī, piemēram, Daugavpils reģionālajā slimnīcā. Tās valdes priekšsēdētāja Inta Vaivode Dienai paskaidroja, ka no pagājušā gada insulta pacienti rehabilitāciju var saņemt dienas stacionārā - iepriekš nav bijusi arī šāda iespēja. Un tas ir daudz vairāk nekā rehabilitācija mājās. Savukārt tie pacienti, kuriem nepieciešama stacionārā rehabilitācija, dodas uz Vaivariem.
Var nākties slēgt
Daugavpilī gan problēmas nebeidzas tikai ar rehabilitāciju. Speciālistu trūkuma dēļ pastāv iespēja, ka slimnīcai būs jāatsakās no pašas insulta vienības. I. Vaivode norādīja, ka situācija ar šauru speciālistu nodrošinājumu reģionos ir katastrofāla. Lai nodrošinātu insulta vienības darbu, neirologam jābūt pieejamam visu diennakti, bet pēdējā pusgadā slimnīcu atstājuši trīs šīs jomas speciālisti. Rezultātā insulta vienības darbu organizēt ir ļoti grūti. Tas izdodas, tikai pateicoties ārstu pārslodzēm un nostrādātām virsstundām. Taču, ja, piemēram, veselības stāvokļa dēļ kāds no esošajiem neirologiem darbā ierasties nespētu, palīdzību nodrošināt nevarētu. Jau tagad pāris reižu mēnesī ir situācijas, kad tas nav iespējams. Šajos gadījumos insulta pacientus ved uz Jēkabpils vai Rēzeknes slimnīcu. Līdz šim Daugavpils reģionālajai slimnīcai ir nācies atteikties no akūtās sejas žokļa ķirurģijas un no akūtās ausu, kakla un deguna ārsta palīdzības. Šeit patlaban ir gandrīz 30 brīvu speciālistu vakanču.
Tam, ka speciālistu trūkums reģionos ir nopietna problēma, piekrīt arī veselības ministrs Guntis Belēvičs (ZZS). Viņš Dienai norādīja, ka jau šobrīd, lai mudinātu ārstus doties darbā uz reģioniem, rezidentūras apmaksas noteikumos paredzēts, ka rezidenta alga reģionālajā daudzprofilu slimnīcā vai ģimenes ārsta praksē ārpus Rīgas ir vismaz par 30% lielāka par zemāko noteikto mēnešalgu. Taču nav daudz to, kas šo iespēju izmanto. Kā iespējamais nākamais solis ir valsts apmaksāta rezidentūra tiem jaunajiem ārstiem, kuri ir gatavi pēc rezidentūras doties strādāt ārpus Rīgas. G. Belēvičs gan piebilst, ka arī pašas pašvaldības var iesaistīties, lai situāciju uzlabotu, piemēram, piedāvājot dienesta dzīvokļus, kā arī citus sociālus labumus, tādējādi motivējot jaunos speciālistus.
Runājot par robiem rehabilitācijas nodrošināšanā, ministrs norādīja, ka šobrīd speciālisti strādā pie tā, lai kompleksi uzlabotu veselības aprūpes pakalpojumu pieejamību insulta pacientiem. Runa ir ne tikai par rehabilitācijas posmu, bet gan par visaptverošu insulta pacientu ārstniecības procesu, sākot ar diagnozes noteikšanu, piemērotu ārstēšanu stacionāra apstākļos līdz medicīniskajai rehabilitācijai.