Šīs izrādes jēdzieniski veido savdabīgu diptihu. Abas vēlas pateikt kaut ko ļoti būtisku par to, kas notiek/nenotiek ar mūsu Latvijas cilvēkiem, par spoguli izmantojot paaudžu rīvēšanos zem viena jumta. Abās labās gribas un patosa ir vairāk kā mākslinieciski pārliecinoša rezultāta.
Pulkstenis ar dzeguzi ir izrāde, kuru diemžēl nespēšu ieteikt draugiem. Lai gan arī viņi ir cilvēki, kas grib ticēt Latvijai, tomēr nevaru iedomāties nevienu, kurš neuzmetīs lūpu par estētisko pedagoģiskumu un ilustratīvismu. Tomēr nebūtu taisnīgi līdz ar ūdeni izliet no vannītes arī bērnu. Un šis bērns ir labie aktierdarbi. Īpaši - Lāsmas Kugrēnas ģimenes māte Marta. Viņas dēļ šo izrādi varētu pārdēvēt arī par Mana nabaga māte.
Kas nolika svečturi
Pirmo reizi Jāņa Jurkāna luga Pulkstenis ar dzeguzi Nacionālajā teātrī tika iestudēta 1977. gadā. Izrāde notika Lielajā zālē, vienās un tajās pašās dekorācijās tapa divi atšķirīgi iestudējumi, lugu interpretēja Mihails Kublinskis un Alfrēds Jaunušans. Šodienas versijā - Aktieru zāles zemie griesti un nedaudz klaustrofobiskā bezizejas sprosta sajūta labi atbilst «apātiskās lugas» (Kublinskis) visai depresīvajai interpretācijai.
Lugas pirmo versiju neesmu redzējusi. Guna Zeltiņa recenzijā portālā www.kroders.lv atceras, ka «scenogrāfa Gunāra Zemgala radītais uzveduma koptēls bija vienots, pat estētiski izsmalcināts: gaišā krāsu gammā tērptie izrādes varoņi - balti adīti džemperi u. tml. - izrādes vairāklīmeņu konstrukcijā atgādināja milzu skumjus, būrī satupušus un ieslodzītus putnus». Pulkstenis ar dzeguzi'2014 matērija - scenogrāfija, kostīmi - pretendē uz reālismu - parasta latviešu lauku māja ar krāsns apkuri, kurā interjera ziņā ir apstājies laiks. Bet atliek tikai skatītājam sev uzdot dažus precizējošus jautājums, piemēram, kuros gados tas notiek?, lai viss nojuktu. Sintijas Jēkabsones scenogrāfijā un Lienes Rolšteines kostīmos «nolasās», ka šī ģimene ir viena no tām, kas kaut kā savelk kopā galus. Bet kāpēc tomēr Kugrēnas Marta izskatās precīzi kā no Reiņa Suhanova Balle būs 3. cēliena, t. i., 90. gadiem? Kamēr viens no viņas dēliem - Jāņa Āmaņa Andris - ģērbies kā normāls mūsdienu jaunietis? Koncepcija vai nejaušība? Vai daudzžuburu keramikas svečturis uz klavierēm ir svarīgs izrādes varoņiem vai vairāk pašam režisoram? Tas varētu izklausīties pēc sīkumainības, ja vien psiholoģiskā reālismā būvētā izrādē, kāda ir šī izrāde, nebūtu tik milzīga loma precīzai scenogrāfijai un kostīmiem.
Nāves deja latviešu gaumē
Aktieriem tomēr izdodas cauri šai neatbalstošajai videi raidīt dzīvības pulsu un godīgi izstāstīt savu stāstu. Par nemācēšanu citam citu mīlēt. Par negribētu mocīšanu. Par vēlēšanos to visu kaut kā mainīt, bet nezināšanu - kā. Lāsma Kugrēna ļoti lakoniskiem līdzekļiem rada baisi precīzu tēlu. Viņas Marta ir izdegusi, pārskrējusies sieviete. Viņai ir vīrs alkoholiķis, visu cieņu Ģirtam Jakovļevam, kurš pāris iznācienos nemēģina būt forsēti piedzēries, bet spēj aiz sava varoņa atstāt pat zināmu smeldzes ēnu. Arī šim, tagad lopiņam, kuru trenc gulēt uz virtuvi un pēc tam kā lietu ved pie tantiņām, kādreiz ir bijusi dvēseles dzīve un savi iemesli. Kugrēnas Marta saspēlē ar dēliem - Mārča Maņjakova Oskaru un Āmaņa Andri - kā spogulī redzam - Marta visu dara tieši tā, kā nedrīkstētu dēlu māte. Viņas moto - kontrolēju, tātad esmu. Dēlu mantra - «liec mierā». Upuri jūtas visi. Turklāt Marta kā slapja malka visu laiku sīc par dēliem - pēc kaimiņu domām, neveiksminiekiem, kuri neprot būt «apsviedīgi». Patiesībā pat brīnums, ka dēli sanākuši tik normāli, ar taisnu muguru, saviem uzskatiem un vispār vēl klausās mātē.
Izrādes uzrunājošākie brīži ir tad, kad redzam - kaut kādi trausli pavedieni viņus visus vēl satur kopā, tikai neviens neprot to otram atklāt. Vissmalkāk, ar visu dzīvē sakrāto sirdsgudrību savā Vecāmātē to ieliek Baiba Indriksone. Viņas omīte savā vecuma marasmā te ir visgudrākā no visas kompānijas.
Silta emocionalitāte atklājas Jāņa Āmaņa aktierdarbā, kurš spēlē gan to, ka māte viņu smacē, gan to, ka viņš viņu mīl un žēlo. Tomēr režisoram nav šķitis interesanti koncentrēties tieši uz ģimenes attiecību vivisekciju. Līdz ar to arī potenciāli spēcīgā līnija - abi brāļi mīl vienu sievieti - izplēn neobligātumā. Ingas Misānes-Grasbergas Astra, lai arī cenšas turēties moža un darbīga, nemitīgi tīstās savā garajā jakā. Skaidrs, ka salst visās iespējamajās nozīmēs. Viņas tēls met tiltu uz krievu klasikas lugām un smilkstošajām ilgām pēc citas, labākas dzīves.
Pārliekam melnbaltuma principam un stereotipiem upurēti gan «labie» - Gatiņa variācija - Kaspara Dumbura Miks, gan «sliktie» - Zanes Dombrovskas Vija - šeptēties protošā Sašas (Artis Drozdovs) sieva. Ideālisti vecās drēbēs klīst kā ēnas, bet dzīves veiksminieki, lasi, materiālisti, ģērbjas spīdīgā, ir kustīgi, laikam pat krievi (pasarg dies') un daudz par skaļu vienai godīgi skumjai latviešu sētai.
Interesanti, kā šo Jurkāna lugu izlasītu, piemēram, dāņu kinematogrāfisti, pazīstami ar griezīgo neizskaistināto tiešumu, preparējot ģimenes attiecības? Viela te būtu.