Un tā gandrīz katrā mājā, jo lielākajai daļai ļaužu galvenie ienākumi ir valsts un pašvaldības piešķirtie pabalsti, kā arī nauda, ko nopelna, pārdodot no Krievijas ievestās cigaretes, degvīnu un degvielu. Legāli nodarbināti Ciblas novadā ir tikai kādi 460 cilvēki, kas ir piektā daļa no visiem darbspējīgajiem. Daļa no viņiem strādā turpat novadā, daļa brauc uz darbu desmit kilometru attālajā Ludzā, galvenokārt policisti, robežsargi un muitnieki. Uz darbu 40 kilometru tālajā Rēzeknē ar autobusu izbraukāt neesot iespējams, ar mašīnu - dārgi. Tad esot jāpārceļas tur uz dzīvi.
Darbu sadala savējiem
Bezdarba procents Ciblas novadā krietni lielāks nekā vidēji Latvijā - 25% vai katrs ceturtais. Lielākais darba devējs ir novada dome un četras pagastu pārvaldes, kā arī ar to saistītās struktūras - divi bērnudārzi, divas pamatskolas un vidusskola, speciālā internātskola, kas gan ir valsts, nevis pašvaldības iestāde, četri kultūras nami un sešas bibliotēkas.
Vaicāts par lielākajiem novada uzņēmumiem, pašreizējais pašvaldības vadītājs Juris Dombrovskis min pāris kokapstrādes uzņēmumu, Polimēru, kas ražo siltumnīcu korpusus, plastmasas izstrādājumus un vēl šo to, kā arī lielākās zemnieku saimniecības. Vasarā atdzīvojoties tūrisms, kad durvis ver četras viesu mājas, darbojas peintbola laukums un piedāvā zirgu izjādes.
Jaunu darba vietu radīšana piesaukta kā galvenais mērķis novada attīstības programmā 2012.-2018. gadam. Tā šobrīd nodota sabiedriskajai apspriešanai, taču no Dienas sastaptajiem cilvēkiem Ciblā un Blontos par tādu dzirdējis retais. Jautāts, kā tad pašvaldība domā radīt jaunas darba vietas un kad pēdējo reizi te bijusi kāda vakance, Dombrovskis stāsta, ka nupat pieņemts darbā sētnieks bērnudārzā, darbiniekus meklējuši arī pārbūvētajai sporta hallei Felicianovā, kuru šonedēļ svinīgi atklāšot.
Sandrai par to gan cits stāsta: «Ļoti labi, ka būs halle! Direktors tur ir, pārvaldnieks arī, prasu - paņemiet mani par apkopēju. Pagasta pārvaldnieks saka - nu paskatīsimies, būs sēde, lemsim. Domā, ka iedeva? Nē, padalīja savā starpā, un tā pie mums bieži notiek. Bet man divi bērni jālaiž skolā, divi bērnudārzā! Vai tad nevajadzētu domāt, kā palīdzēt ģimenēm ar bērniem?» Kad dusmas pierimušas, Sandra tomēr atklāj, ka tik traki jau neesot, novadā gandrīz viss esot pakārtots bērniem - esot jauniešu centrs, pulciņi pēc skolas, ar pagasta autobusu izvadā gan skolēnus, gan bērndārzniekus.
Pārtiek no pabalstiem
Jautāts, kā tad novada ļaudis iztiek, kad ir tik liels bezdarbs un darba vietas gandrīz uz pirkstiem var saskaitīt, pašvaldības vadītājs diplomātiski skaidro, ka daudziem ir savas saimniecības, kur izaudzē gan pašu patēriņam, gan pārdošanai, ir amatnieki, vasarā pelna ar ogām un sēnēm. Sociālā dienesta vadītāja Inta Senkāne gan ir tiešāka un atklāta - tie, kas nestrādājot, pārtiekot no pabalstiem vai tās naudas, ko nopelna, vedot preces no Krievijas. «Mūsu ļaudis labi zina, kas viņiem pienākas. Ar tādu domu arī nāk, lai dodam, un nedot nevaram, jo likums paredzējis, ka jādod. Novads vēl bērnus uz skolu un dārziņu aizved un apmaksā pusdienas. Četri no septiņiem ģimenes locekļiem pīpē, bet nekautrējas atnākt uz pagastu un teikt, ka bērniem nav ko ēst,» par darba ikdienu stāsta Inta. Ciblas pagastmājā ar pārtikas pakām trūcīgajiem vai puse aktu zāles aizkrauta.
Sociālā dienesta vadītāja bažījās, ka tā jau lielo trūcīgo personu skaitu, kas ir vismaz trešā daļa no visiem novada iedzīvotājiem, pavisam drīz papildinās tie, kuri pērn vēl bija iesaistījušies simtlatnieku programmā, kas šogad vairs neturpinās, kā arī tie, kuru Krievijas biznesam pielikts punkts. «Tie cilvēki vismaz ar to naudu ģimeni apgādāja un nenāca uz pagastu pabalstu prasīt. Bet tagad daļa no viņiem droši vien kļūs par mūsu klientiem,» piebilst Inta.
«No mūsu mājas uz Krieviju braukā kādi pieci,» ātri saskaita Sandra un atklāj, ka arī paši izmanto lētāko dīzeļdegvielu savam traktoram, lai varētu apstrādāt 20 hektārus zemes, kur audzē auzas un pļauj sienu sešiem zirgiem. Sandra tos audzē un trenē rikšotāju sacensībām. Pati tajās arī piedalās. «Pavasaros un rudeņos ar zirgu eju kaimiņiem apstrādāt mazdārziņus un atpelnu vismaz barības tiesu, par zemi saņemu tiešmaksājumus, pārdodu kādu zirgu - tie arī mūsu galvenie ienākumi. Nabagi neesam. Drīzāk dzīves pēdējie optimisti,» saka Sandra, kuras vīrs strādā vietējā zāģētavā, taču darbs un alga ir tikai tad, kad ir pasūtījums, ja 100 latu mēnesī sanāk, esot labi.
Jāpagriežas ar seju pret mums
Jautāta, kādu nākotni redz saviem bērniem dzimtajā novadā, Sandra saka: «Gribētu, lai vismaz viens no maniem bērniem paliktu šeit, pie zemes, jo aizskriet projām un izstudēt augstskolās jau ir labi, taču svarīgi, lai būtu arī zemes darba darītāji, apgūtu laukos noderīgu arodu.» Vecākais dēls un vedekla dzīvojot Ludzā, abiem esot algots darbs, tomēr pavasarī prātojot pastrādāt ārzemēs.
Drūmajā situācijā Krievijas pierobežas novadā bijušais pašvaldības vadītājs Arturs Trukšāns vaino uzņēmīgu cilvēku trūkumu, jo iespējas bijušas, bet visas labās idejas izčibējušas tikai šī iemesla dēļ. Savukārt pašreizējais vadītājs uzsver, ka viens no attīstības stūrakmeņiem ir cilvēki. Viņš uzsver, ka tiekot darīts viss iespējamais, lai viņiem te būtu interesanti palikt, tāpat esot jāsakārto infrastruktūra, lai būtu ko piedāvāt potenciālajiem investoriem. «Taču arī valstij jāpagriežas ar seju pret mums! Nevis mazināt naudu ceļiem, bet domātu, kā tas uzņēmējs pie mums varētu atbraukt, izveidot kādu ražotni, tūristi lai varētu braukt. Vajag radīt kādus biznesa parkus. Varētu uzņēmējus stimulēt ar nodokļu atlaidēm, bet mums pašiem ir ļoti ierobežotas iespējas. Valstiskā līmenī jādomā, kā attīstīt nomales,» kaismīgi skaidro Dombrovskis.