Līga gaiši smaida un saka, ka 13. esot viņas mīļākais cipars, jo šajā dienā viņa ir dzimusi. Nu jau viņa ir pensionēta žurnāliste, taču Līgu nav piemeklējusi sajūta - ko tagad darīt?! Viņa turas pie savām sirdslietām - ceļošanas, mazdārziņa un puķu lološanas, turpina pētīt ezotērikas pasauli, nav atmetusi cerību atkal uzdejot valsi, fokstrotu un ča-ča-ča, bet viņas ikdienas gaitas pavada atturīgi šarmantā sunene Roga.
Dzīvē nav nejaušību
Stāstot par to, kā iekļuvusi žurnālistikas studentu pulciņā, Līga atzīst - dzīvē nav nejaušību. Viņa bija nolēmusi studēt angļu valodu un literatūru Latvijas universitātē. «Aizgāju pieteikties, piegāju pie ziņojumu dēļa un izlasīju, ka pēc ilgiem gadiem atjaunota žurnālistikas dienas nodaļa. Tas taču ir kaut kas radošs un dinamisks! Skolotāja darbs, kas bija angļu filologa perspektīva, atzīšos, mani nevilināja. Tā iesniedzu dokumentus studijām žurnālistos,» atceras Līga. Par skolotāju strādāt nav gribējusi, taču pirmā nopietnā darbavieta bijusi tieši Skolotāju Avīze. «Esmu laimīga, ka izvēlējos pareizo profesiju, tā man ir palīdzējusi iegūt iekšēju brīvību, atraisīties kā cilvēkam,» atzīstas Līga.
Žurnālistikā viņai tuvākās bijušas divas jomas - dārzkopība un ezotēriskā pasaule. Zemes lietām saknes meklējamas Saulkrastos, kur Līga ir dzimusi. «Manai mammai - skolotājai - tur bija pirmā darbavieta. Tēvs bija ekonomists, kur darbavieta lika, tur bija jābrauc. Kādu laiku dzīvojām Kandavā, bet kopš 1959. gada esmu rīdziniece,» stāsta Līga. Agrā jaunībā vislielāko laimes sajūtu Līgai sagādājusi dejošana. Ar draudzenēm mācījušās sarīkojumu dejas un apmeklējušas deju vakarus Rīgas labākajos kultūras namos: «Nebija lielāka prieka, kā no sirds izdejoties, ja bija labs deju partneris.» Taču jaunās meitenes aizrautība neaprobežojās tikai ar gaisīgiem tērpiem un vieglu soli, sapņaini slīdot pa parketu. Līga turpina: «Rīgā dzīvojot, pietrūka dārziņa, bet tajos laikos to bija grūti dabūt. Tēvs tomēr dabūja - Saulkrastos! Atceros, mācījos 9. klasē, un ar mammu braukājām uz Saulkrastiem un ar milzīgu entuziasmu iekopām dārziņu. Zemīte bija meža izcirtumā - celmus tur līdām kā līdumnieki. Mans vectēvs zināja, kā tas darāms. Tad izkopām pa dobītei vien.» Līga atceras pirmās sulīgās zemenes, iestādītās ābeles, plūmes. Dārziņš Saulkrastos viņai ir joprojām: «Tagad līdzās vecajām ābelēm man tur aug peonijas, tulpītes, narcises. Pilsētniekam dārziņš ir atelpa.»
Uz nākamo klasi
Reiz apgāds Vieda Līgai Zītarai piedāvājis iztulkot V. Ročesteres romānu Divas sfinksas - šajā grāmatā Līga pirmoreiz sastapusies ar domu par dvēseļu pārmiesošanos. 90. gadu beigās, kad laikraksts Zeme bankrotējis, pamats zem kājām zudis, arvien vairāk sācis urdīt jautājums - kāpēc dzīvē tā notiek? 2000. gadā Līga kļuvusi par žurnāla Dziednieks un dzīve galveno redaktori, bet kāds notikums atbildes uz eksistenciāliem jautājumiem licis meklēt jau dziļāk. Līga piedzīvojusi smagu avāriju, par laimi, pašai ne skrambiņas: «Gāju pie dziedniekiem, gaišreģiem, uzdodot jautājumu - kāpēc notika tieši tā? Es taču mēģinu dzīvē darīt tikai labu. Kāpēc tieši ar mani? Sapratu - dzīve šādi liek apstāties, atslēdz no ikdienas skrējiena un piespiež domāt, vai nevajadzētu ko mainīt.»
Zināšanas par ezotēriskām lietām krājušās pa kripatiņai, bet visvērtīgākā pieredzes ziņā bijusi nokļūšana žurnālā Mistērija. «Šis laiks man pašai daudz deva,» atzīst Līga. Tagad viņa ir pārliecināta - jebkura smaga slimība ir nepareizas dzīves uztveres un domāšanas rezultāts. «Ir tik būtiski neturēt sevī naidu, aizvainojumu, nespēju piedot. Tas sagrauž arī fiziskā līmenī. Šorīt pat pa radio dzirdēju runājam par dzīves jēgu - ka ar to esot tāpat kā ar modi, kas mainās. Ak, mīļie! Dzīves jēga ir nemainīga - cilvēks nācis šai pasaulē, lai mācītos. Ja pieņem, ka dvēsele ir nemirstīga un iemiesojas neskaitāmas reizes, tad katrā posmā tā mācās - vai mīlēt, vai labestību, vai pacietību. Varbūt mācās dzīvot nabadzībā, varbūt - bagātībā. Varbūt mācās piedot, kas ir ļoti būtiski, bet tik grūti! Man šī atziņa ir ļoti palīdzējusi - mēs esam nemirstīgas dvēseles, paši esam izvēlējušies šo dzīvi un nav ko vainot citus. Cilvēks pats ir savas dzīves veidotājs neatkarīgi no vecuma,» uzsver Līga Zītara. Dažkārt seniori mēdz iebilst - kāda vairs dzīves veidošana vecumdienās. «Nē! Ja šajā dzīvē nebūsi iemācījies to, ko esi gribējis iemācīties, tevi nepārcels uz nākamo klasi. Nākamajā dzīvē atkal sastapsi tādas pašas situācijas,» uzskata Līga.
Ja ļoti, ļoti vēlies
Lai cik dzīvē grūti, vienmēr ir vērts padomāt, kā sevi iepriecināt. Šī atziņa Līgai palīdzējusi. «Esmu pārliecinājusies - ja kaut ko ļoti vēlies, viss nokārtojas. Dārga koncerta biļete? Bet, ja tu to vēlies, tad nopērc! Un tālāk viss izkārtojas tā, ka maksājumi nosedzas. Ja vien ļoti, ļoti vēlies.» Līga Zītara uzskata - dzīve pēc 60 nebūt nav beigusies. Deju vakarus gan viņa nav apmeklējusi gadiem ilgi, bet, ja notiktu brīnums un dzīve piespēlētu lielisku deju partneri, Līgai iebildumu nebūtu. Spēku un enerģiju viņa smeļas reiki. Prieku sniedz ceļošana, grāmatas, arī uzticamā sunene Roga, kura lieliski atšķirot cilvēku liekulību. Līga smej: «Nereti uz ielas garāmgājēji apstājas un saka Rogai, ka viņa ir skaists suns, Roga norūc vien.» Par to, cik daudz prieka spēj sniegt mājdzīvnieki, Līgai vajadzētu sākt rakstīt grāmatu. Radošums viņu nav pametis. «Es gribētu atrast līdzsvaru un mieru, lai mūža nogale man būtu radoša, interesanta un harmoniska. Vakaros mēģinu domas nomierināt, «pieāķējot» tās pie kaut kā skaista, vizualizējot kādu dabas skatu vai patīkamas emocijas radījušu situāciju. Te, iekšā (Līga uzliek roku uz sirds - red.) ir visas atbildes, ja mēģinām sevī iedziļināties. Man vēl ir jāmācās - novērtēt vienatnes brīžus un atrast tiem vērtību,» saka Līga.