Turpmāko paredzēt nav grūti. Pēc pāris mēnešiem skuķes suni pavadā vairs nenoturēs, bet mātei nebūs laika ar dzīvnieku staigāt. Kā zināms - labs suns ir noguris suns. Kā haskijs var nogurt, ja viņš labākajā gadījumā ārā pastaigāsies vienu stundu dienā, bet šai šķirnei vajag fizisku slodzi ne pa jokam - noskriet ne mazāk kā desmit kilometru dienā! Mājās palicis, Emis ries, plēsīs tapetes, grauzīs apavus, cels augšā laminātu un, galu galā, tiks pārdots tālāk, nokļūs patversmē vai tiks izmests uz ielas (par to gan mazliet šaubos, jo iztērēta taču liela nauda). Par suņa pircējām nebrīnos, ne pirmie, ne pēdējie, kuri pērk zilas acis! Gribas skaļi brēkt uz audzētājiem - vai tad nepainteresējāties, kurp tiek aizdots kucēns? Taču laikam jau audzētājiem bija vienalga, pie kā tas nokļūst, galvenais bija peļņa!
Pirkt zilas acis
Varētu arī klusēt. Tiešām - cik var runāt! Taču sāp sirds.
Pagājušajā sestdienā rindā pie atbraukušā dārzeņu tirgotāja
iestājas jauna sieviete ar aptuveni sešus un desmit gadus vecām
meitenītēm. Vecākā saitītē tur trīs mēnešus vecu nobijušos haskiju.
Kucēns raustās, grib mukt, meitene viņu rāj, velk pie sevis. Nevaru
nepainteresēties, kāpēc haskijs? Māmiņa lepni vāvuļo: «Ārsts teica,
ka meitām vairāk jāuzturas svaigā gaisā, lai paņemot suni. Paņēmām
haskiju, jo iepatikās zilās acis!» Vai ģimene kaut ko zina par šo
šķirni? Nu suns kā suns! Esot labs, jo samaksājusi 1200 eiro!
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.