Iespējams, spēcīgajiem ir pārāk viegli, pat garlaicīgi, bet vājākie knapi tiek līdzi. Taču gribētos progresīvāku pieeju,» atklāj Mikus Upmalis, kurš pēc Rīgas Valsts 1. ģimnāzijas beigšanas šoruden kļuvis par RTU Mehatronikas programmas 1. kursa studentu.
Mikus pieredze liecina - bieži vien skolās mācību process būvēts tā, lai skolēni varētu nokārtot eksāmenus, nevis lai zināšanas, apgūtās teorijas varētu pielietot dzīvē. Diemžēl, kā viņš novērojis, augstskolā šāda pieeja turpinās, taču ir atšķirība - ja skolā tika pateiktas konkrētas prasības, kas jāizpilda, tad augstskolā sagaida, ka tās sapratīsi no pusvārda. «Iespējams, ģimnāzijā pat vairāk bija likts uzsvars uz to, kā teoriju varu pielietot dzīvē. Man tas šķiet ļoti svarīgi, jo tieši tas palīdz saprast, kādā virzienā fokusēt savus spēkus. Daudziem vienaudžiem skolā labi padevās dažādi mācību priekšmeti, un tas apgrūtināja nākotnes izvēles. Tad sanāk mētāties, meklēt.»
Mikus pats savu aizraušanos, šķiet, ir atradis. 15-16 gadu vecumā uzbūvējis savu pirmo 3D printeri, tagad paralēli studijām vada jau skolas laikā izveidoto uzņēmumu, kas nodarbojas ar šādu printeru pārdošanu, apkopi. To, kas viņu interesē un būs noderīgs nākotnē, Mikus esot sapratis jau 9. klasē un uz to fokusējis maksimālo enerģiju, pārējās mācības turot paša nospraustajā kvalitātes līmenī - tā, lai atzīmes nenoslīd zem 7. «Gan studējot, gan mācoties vidusskolā, ir ļoti svarīgi prast sameklēt nepieciešamo informāciju un izmantot to. Savu pirmo 3D printeri tieši tā uzbūvēju - izmantojot internetā uzzināto. Studiju darbā jāizmanto akadēmiski akceptēti avoti, taču ne vienmēr tie ir noderīgi. Piemēram, ķīmijā notiek jauni atklājumi, kas līdz šim izmantotās grāmatas padara nederīgas,» skaidro Mikus. Viņš ievērojis nopietnu plaisu zināšanu līmenī starp tiem studentiem, kuri nāk no specializētām, spēcīgām vidusskolām, un pārējiem. «Patlaban visi, vidusskolu beidzot, kārto vienu eksāmenu. Man šķiet, ka prātīgāk būtu dalīt pēc sarežģītības: tiem, kas specializējas attiecīgajā jomā - grūtāku, citiem - vienkāršāku,» viņš uzskata.
Savukārt Loreta Lūkina studē multimediju komunikāciju RSU 1. kursā un atzīst, ka augstskolā mācību vielas apjoms ir krietni lielāks nekā Rīgas 25. vidusskolā, kuru viņa pabeigusi. «Mācību materiāli ir sarežģītāki, vairāk jāiedziļinās, tie ir specifiskāki nekā vidusskolā. Skolā lielākoties kāda priekšmeta apguve balstās uz vienu grāmatu kā galveno avotu, un tikai neliela daļa ir papildu materiāli, ko arī pārsvarā nodrošina vai iesaka skolotājs. Augstskolā studentam ir jāmeklē pašam. Jāizvērtē informācijas avoti, jāplāno laiks. Ļoti svarīgi ķerties klāt savlaicīgi,» uzskata Loreta. Viņasprāt, vidusskolā gana labi iemācīts darbu padarīt akurāti, ievērot noteikumus, precizitāti, taču galvenie aspekti, uz ko fokusēties, bijuši atšķirīgi. Piemēram, tekstus veidojot, augstskolā ar internetu vien nepietiks, svarīgs ir ne tikai faktu patiesums, bet arī akadēmiski akceptējams to avots. «Augstskolā, lai iemācītos efektīvi, vairāk uzmanības jāpievērš niansēm - pareizam darba noformējumam, atsaucēm. Bet pats galvenais ir patstāvība. Ja gaidi, ka kāds tevi pavilks, palīdzēs, pagaidīs, vari nepagūt kvalitatīvi apgūt nepieciešamo,» Loreta saka.