«Pavasarī izoperēju plecu, kas jau vairākus gadus sāpēja. Izgāju rehabilitāciju, biju uz vingrošanām un procedūrām, un, aizbraucot uz Turciju, šķita, ka viss ir kārtībā. Laikam pārāk agru atsāku volejbola treniņus, jo pie slodzēm sāku just, ka mežonīgās sāpes plecā atgriežas,» sarunā ar Dienu sacīja Celitāns. Atkārtota magnētiskā rezonanse rādījusi, ka izaugums uz kaula, kurš operācijas laikā tika noslīpēts, sācis augt no jauna. «Pie kustībām tas spiež uz pleca saiti, kas tāpēc iekaist. Ar tādām sāpēm spēlēt ir teju neiespējami.»
Sāpes plecā, cik zinu, tev ir jau gadiem.
Tās jūtu jau astoņus deviņus gadus. Jau tad, kad spēlēju Lāsē, sāpes laiku pa laikam bija, taču tad jau biju vēl jauns, tāpēc tās nelikās nekas nopietns. Ārzemēs treniņslodzes un jauda palika lielākas, un sāpes tāpat. Pagājušajā gadā bija brīži, kad no rīta roku nevarēju pacelt, tāpēc bez operācijas nevarēja iztikt.
Izaugumi ir kādas ķermeņa īpatnības?
To varētu saukt par sporta veida īpatnību, jo volejbolā viss notiek, pielietojot pleca spēku. Varbūt kaut kur sevi nepietaupīju, kādreiz pirms spēles līdz galam neiesildījos. Viss kopā to situāciju radīja.
Kā turpmāk rīkosies?
Biju pie diviem ārstiem tepat Latvijā, kuri sprieda, ka atkārtota operācija nav obligāta. Biju uz pāris potēm, kas īsti nepalīdzēja. Jau pie mazām slodzēm jūtu fonā nelielas sāpes. Mēģināšu februāra beigās pastaigāt uz svaru zāli, patrenēties pie Raimonda Vildes. Tad jau manīs - ja jutīšos labi, turpināšu, ja ne, būs jādomā par kaut ko citu, ko darīt.
Turcijā pats piedāvāji pārtraukt līgumu?
Jā, jo redzēju arī viņu attieksmi. Viņi centās darīt visu pēc labākās sirdsapziņas, bet, kad ārsts teica, ka, pat iztiekot bez operācijas, divi trīs mēneši vajadzīgi, lai to plecu nostiprinātu, kluba vadības sejās bija lasāms, ka viņi ar to nav īsti mierā. Būtu gatavs labi ja uz Turcijas izslēgšanas spēlēm. Nonācām pie kopsaucēja, ka man izmaksā četras algas, ar ko varu būt apmierināts, un kā draugi arī šķīrāmies.
Kopumā var teikt, ka pēc lieliskas sezonas Itālijā karjeras turpinājums nepavisam neizdevās kā cerēts?
Itālijā tomēr viss ir nesalīdzināmi citā līmenī. Piemēram, šajā Turcijas klubā mums uz visiem spēlētājiem bija viens ārsts, kurš bija arī fizioterapeits un masieris. Grūti pateikt, kāpēc labi situētā klubā netiek noalgots pienācīgs personāls.
Vai pēc sezonas Modēnā aicināja arī citur?
Aicināja uz Koreju, Japānu, Ķīnu, Krieviju. No Krievijas zvana katru gadu, taču tur atgriezties negribu.
Kāpēc?
Krievijā ir milzu attālumi, un uz katru spēli ir jālido, turklāt tā lidošana tur dažkārt ir tik briesmīga, ka no lidmašīnas izkāpu pilnīgi slapjš, nosvīdis. Reiz, kad lidojām no Kazaņas, bija tik liela migla, ka reiss vairākkārt tika atcelts, bet kluba šefs uzstāja, ka beidzot jālido. Kad bija jāpiezemējas, pilots pats atnāca un lika noteikti piesprādzēties. Nosēžoties dzirdējām, ka jau izlaistas šasijas, tūliņ jāpiezemējas, bet zemi neredz. Pēdējā brīdī ieraudzījām, ka sēžamies perpendikulāri skrejceļam. Pilots to lidmašīnu sagrieza tā, ka spārns bija tikai pāris metru no zemes. Viss beidzās labi, bet vairāk ko tādu negribas piedzīvot. Vēl bija iespējas spēlēt arī Polijā, Turcijā. Stambulu izvēlējos, jo tur tomēr ir tiešais lidojums uz Rīgu, kas ir svarīgi ģimenei, un arī finansiālā ziņā bija labs piedāvājums.
Kamēr esi Latvijā, ir iespēja novērtēt vietējo volejbola līmeni?
Tas nav slikts. Vienīgais, kas krīt acīs, ka komandas netrenējas tādā līmenī, kā to darīja tad, kad es vēl Lāsē spēlēju. Tagad, cik zinu, Lāsē (RTU/Robežsardzes komandā - aut.) trenējas tikai reizi dienā, jo daudziem paralēli ir darbs vai mācības, turklāt viņi šajā ziņā ir starp vadošajiem Latvijā - citos trenējas tikai trīs četras reizes nedēļā. Manā laikā trenējāmies vismaz divreiz dienā. Tagad tāds laiks, ka Latvijā tikai ar volejbolu nopelnīt ir nereāli, tāpēc papildus ir jāmeklē citi ienākumu avoti.
Cik, tavuprāt, nopietni ir Jelgavas komandas plāni izmēģināt spēkus CEV Izaicinājuma kausā?
Domāju, ka tas ir labs solis uz priekšu, lai spēlētāji apbružātos augstākā līmenī, tomēr bija jārēķinās, ka jau pirmajā kārtā būs ļoti stiprs pretinieks, jo rangā esam pašā apakšā. Tā arī bija, jo pretī bija Ņižņijnovgorodas komanda, kura ir ne tikai ļoti spēcīga, bet arī ļoti tālu, kas vēl vairāk apgrūtināja šo pieredzi. Otro kārtu šoreiz gandrīz nebija izredžu sasniegt, taču cepuri nost kluba vadībai, kas spēra šo soli. Izaicinājuma kausā, kas ir trešais stiprākais Eiropas kauss, apmēram ar pusi komandu Jelgava un Lāse varētu cīnīties un pat uzvarēt, taču līdz tām jātiek. Mūsdienu volejbolā toni nosaka serve un tās uzņemšana. Ja tas ir augstā līmenī, tad var spēli diriģēt un kaut vai visu spēli katru otro uzbrukumu veidot uz vienu bloku. Ja nav uzņemšanas, jāceļ no četriem sešiem metriem, tad variantu nav daudz. Tad ir svarīgi, lai komanda sanāk vairākas reizes dienā, lai to visu atstrādātu līdz sīkumam.
Vai izlases sastāvā vietējos spēlētājos redzi potenciālu sasniegt tavu līmeni?
Viņi var, taču arī tāpēc ir ļoti svarīgi, lai viņi apbružātos tajā augstākajā līmenī, lai viņi redzētu tālāk par Schenker līgu. Tajā ir pietiekami labs līmenis, tomēr Eiropā komandas spēlē ar mazliet citu jaudu. Tas redzams arī pēc tiem, kuri jau pēc pirmajām sezonām ārzemēs atgriežas izlasē daudz nobriedušāki un gatavāki.
Pats uz Franciju savulaik aizbrauci gatavs augsta līmeņa spēlētājs?
Jā, tajā laikā Latvijā bez problēmām varēja kļūt par labu spēlētāju. Tolaik mums bija trīs četras augsta līmeņa komandas, tomēr jāņem vērā, ka tajā pašā Francijā, nemaz nerunājot par Itāliju, ir divpadsmit spēcīgu komandu un uz katru spēli jābrauc kā uz izšķirošo. Izlases kandidātos ir trīs četri vietējie spēlētāji, kuri ar nopietnu attieksmi un nopietniem treniņiem varētu tikt tajā līmenī.
Vai ar savu spēli ārzemēs esi piesaistījis lielāku Eiropas volejbola lielvalstu klubu uzmanību latviešu spēlētājiem?
Vairāk nosaka tas, kā spēlētāji sevi parāda izlasē. Piemērs ir kaut vai izšķirošās Eiropas čempionāta kvalifikācijas spēles pret turkiem, kurās Hermans Egleskalns izgāja tikai uz servi, taču izdarīja to labi, un pēc spēles man, jo Turcijā jau esmu spēlējis, turku treneri nāca klāt un prasīja viņa numuru.
Hermans tomēr jau tad spēlēja Beļģijas klubā, turklāt arī Čempionu līgā, taču vēl nebija pamanīts?
Izlase ir cita lieta. Tāpēc arī ir tik ļoti svarīgi, lai izlase tiktu uz kādu no lielajiem finālturnīriem, jo tā ir milzu skatuve un iespēja sevi parādīt. Tas būtu pamatīgs atspēriena punkts daudziem mūsu spēlētājiem.
Kas pietrūkst, lai izlase tiktu uz finālturnīru?
It kā labi trenējamies, labi spēlējam pārbaudes spēlēs, taču atbildīgajās spēlēs kaut kā vienmēr pietrūkst. Varbūt tā ir tā apbružāšanās augstākajā līmenī. Tajā pašā izšķirošajā Eiropas čempionāta kvalifikācijas spēlē Turcijā, kur bija pārpildīta zāle, kas ir lielāka par Arēnu Rīga, dažs varbūt bija tik pārsteigts, ka nevarēja parādīt savu labāko sniegumu.
Vai tavai paaudzei vēl būs tāda iespēja? Dažs uzskata, ka pret Turciju tā bija pēdējā.
Šādam uzskatam ir pamats, ja redzam, ka Latvijā volejbols pamazām zaudē to profesionalitāti. Ja jaunajiem būs nopietna attieksme un darbs treniņos, izdosies tikt uz labiem ārzemju klubiem, tad varam tikt uz finālturnīru. Citādi būs grūti. Es pat teiktu, ka tuvākajos divos trijos gados nekas dižs nespīd, bet tālākā nākotnē - kāpēc ne?
Jaunajiem jau agrā vecumā jātēmē uz ārzemēm?
Neizskatās, ka Latvijā tuvākajā laikā kaut kas strauji mainīsies uz labo pusi. Ja ir iespēja un gribēšana, tad ir jāskatās uz citām līgām.
Ja izdosies atgriezties augstākajā līmenī, izlasē vēl spēlēsi?
Noteikti. Nekad neesmu atteicis izlasei un, ja būšu pietiekami labā formā un spējīgs palīdzēt, noteikti spēlēšu. Nav jau arī tā, ka tas prasītu pārāk daudz no atpūtas laika, jo pēc izlases tajos divos, divarpus mēnešos ir pietiekami laika, lai atpūstos.
Cik ļoti klasiskajam volejbolam cerētos augstumus patraucējis sasniegt pludmales volejbola bums?
Pēc olimpiskajām spēlēm pludmales volejbols tiešām ir ļoti augstu pacēlies, taču tas ir saprotami un apsveicami. Loģiski, ka tas licis daudziem izmēģināt savus spēkus pludmalē. Tajā pašā laikā ne viens vien ir šajā ziņā aplauzis spārnus, pametot klasisko volejbolu, kur bijis pienācīgā līmenī gan sportiskā, gan finansiālā ziņā. Pēc tam atgriezties klasiskajā volejbolā nav viegli.
Tev kā izlases līderim nav neliela cemme uz tiem pludmales volejbolistiem, kuri būtu arī ļoti vērtīgi palīgi ceļā uz Eiropas čempionātu?
Jāskatās ir objektīvi - viņi ir izdarījuši savu izvēli. Par ko cemmēties? Es priecājos par to pašu Jāni Šmēdiņu, kuram ļoti labi iet pludmales volejbolā, kur viņš ir sasniedzis vislielākos augstumus.
Tevi pašu nav aicinājuši smiltīs?
Tādu ļoti nopietnu piedāvājumu nav bijis. Šad tad uzspēlēju formas uzturēšanai vasarā. Nopietnā līmenī sevi neredzu pludmales volejbolā. Vasara tomēr ir laiks, kad atpūsties un sagatavot sevi jaunajai sezonai.
Labākie pludmales volejbolisti atpūšas ziemā!
Ja atgriezīšos augstākajā līmenī, no klasiskā volejbola neatteikšos. Tas man kā spēlētājam ir tuvāk sirdij.
Kas ir galvenā motivācija, lai cīnītos ar sāpēm un tomēr atgrieztos augstākajā līmenī?
Drīzāk sens sapnis, nevis motivācija ir vēl uzspēlēt Polijas čempionātā, jo tur volejbols ir kā reliģija. Iepriekš it kā iespēja bija, taču dažādu iemeslu dēļ to neizdevās realizēt. Galvenā motivācija tomēr ir tā, ka gribas nodrošināt savu ģimeni, lai bērniem būtu iespēja sniegt labu izglītību un nākotni.
Ja arī neizdosies tikt augstākajā līmenī, Latvijā vēl uzspēlēsi?
Joprojām ceru, ka plecu salikšu tā, ka varēšu spēlēt augstākajā līmenī. Ja ne, droši vien savam un vietējo līdzjutēju priekam varētu uzspēlēt arī Latvijā. Vismaz jaunajiem spēlētājiem par padomdevēju, paraugu. Jebkurā gadījumā gribētu spēlētāja karjeru pabeigt mājās. Tas būtu tāds skaists punkts - uzspēlēt Schenker līgā.