Nav jau gluži tā, ka nekādu diskusiju sabiedriskās TV ekrānos nebūs - iedzīvotājus par būtiskiem jautājumiem priekšvēlēšanu laikā LTV informēšot esošajos raidījumos _Sarkanā līnija_, Atklātā ceturtdiena, _Jauna nedēļa_, _Panorāma_, De facto un _100. pants_.
Neuzstāju, ka Latvijas vēlētājiem obligāti vajadzīgas tieši Milžu cīņas un ka nav jādomā par jaunām izteiksmes formām. Es pieļauju iespēju, ka citi raidījumi varētu arī lieliski tikt galā ar priekšvēlēšanu laika diskusijām. Tas, kas mani patiesi satrauc, ir vārdu salikums «finansējuma trūkuma dēļ» un aukstasinība, ar kādu LTV kā sabiedriskais medijs atsakās no savu pamatu funkciju - informētas demokrātijas nodrošināšanas - izpildes. Arī tā it kā trūcīgā nauda, ko sabiedriskā TV iegūst no valsts budžeta, ir nauda, turklāt nodokļu maksātāju nauda, par kuras izlietojumu TV vadībai ir jābūt atbildīgai sabiedrības priekšā. Tieši tikpat, cik kopā ar savu varoni Neo tā prasa no citiem valsts maizē dzīvojošajiem. Ko tad LTV vispār plānoja šajā gadā, jo par vēlēšanu esamību šogad taču bija zināms jau vismaz četrus gadus iepriekš?
Ja paraugāmies LTV1 un LTV7 kaut vai šīsnedēļas programmās, LTV1 atrodam gan divreiz dienā Vācijas seriālu Mīlas viesulis, divreiz dienā Hameleonu rotaļas, divreiz dienā franču seriālu Otrā iespēja. Savukārt LTV7, piemēram, vienu dienu divas stundas rāda 2008. gada Grand Prix izcīņu spīdvejā un arī nākamajā un aiznākamajā dienā divas stundas veltītas 2009. gada Grand Prix izcīņai spīdvejā. Pa starpu gūzma ar seriāliem un komercinformācijas raidījumiem. Var jau teikt, ka tas neko nemaksā un ka laiks ir jāaizpilda, bet kāds taču sēž un kaut vai spaida pogas, lai attiecīgā programma būtu ēterā attiecīgajā brīdī, un elektrība, ko patērē tehniskās ierīces, arī kaut ko maksā. Un kāds taču saņem naudu par šīs «programmas» sastādīšanu.
Vai tādai ir jābūt Eiropas Savienības valsts sabiedriskajai televīzijai XXI gadsimtā? Vai tiešām neviens neredz, ka «karalis ir pliks», un kāpēc nevienam nav drosmes pateikt, ka viņš tiešām ir pliks? Par ko mēs vispār maksājam? Kāpēc mēs vispār uzturam šos divus kanālus, ja tos piepildām ar šādu saturu?
Šopavasar Dānijā biju aicināta kādā par Latviju ieinteresētā auditorijā pastāstīt par medijiem Latvijā. Man bija kauns atzīt, ka saskaņā ar reitingu un auditorijas datiem 10 visvairāk skatīto TV raidījumu skaitā nav neviena sabiedriskās TV raidījuma. Arī jaunākie TNS Latvia dati par aprīli rāda, ka starp 20 populārākajiem TV raidījumiem tikai 16. vietā ir Panorāma sestdienā, un tas arī vienīgais raidījums no sabiedriskās TV. Tāpat TV skatīšanās laika daļa ir graujoša sabiedriskās TV kanāliem - aprīlī LTV1 tā bijusi 8,5% (martā - 9,6%), LTV7 - 2,6% (martā - 4%), kamēr TV3 aprīlī bija 15,5%, bet LNT - 12,5%. Turklāt tas nav norakstāms tikai uz sabiedrības gaumes rēķina. Jā, izklaidējoši raidījumi ir skatītāju iecienīti, taču Panorāmu popularitātes ziņā ir apsteiguši arī LNT un TV3 ziņu un analītiskie raidījumi. Nav jābūt arī gaišreģim, lai paredzētu, ka LTV1 auditorija saruks, ja no sabiedriskās TV ekrāniem pazudīs arī dažiem «skatītājiem» tik netīkamais Kārlis Streips ar savu raidījumu.
Diskusija par jauna sabiedriskā medija veidošanu ir iestigusi Saeimas un NRTP gaiteņos un visticamāk, ka līdz šīrudens vēlēšanām skaidru lēmumu par sabiedriskā medija nākotni neviens nepieņems. Varētu teikt, ka, no vienas puses, ir labi, ka priekšvēlēšanu situācijā netiek pieņemti lēmumi, kas varētu arī vājināt sabiedriskā medija spēku un pozīcijas, taču, no otras puses, var izrādīties, ka, reitingu lejupslīdei turpinoties, drīz var nebūt vairs, par ko lemt.
Turklāt te nelīdz atruna par līdzekļu trūkumu, drīzāk gan par gribas un atbildības trūkumu. Es ticu, ka arī mazā un nabadzīgā valstī, kāda ir Latvija, ir iespējams izveidot un uzturēt mazu, kompaktu un ietekmīgu sabiedrisko TV vai sabiedrisko mediju, apvienojot radio un televīziju. Mums nav vajadzīgas nepiepildītas ambīcijas un televīzijas kanāli, mums ir vajadzīgs moderns sabiedriskais medijs, kas kalpo par kvalitātes standartu un atskaites punktu pārējiem medijiem laikmetā, kad arvien vairāk iezīmējas iedzīvotāju interešu segmentācija un nišas produktu veidošanās. Lai cik labi arī būtu nodomi un cik maksātspējīga auditorija daudzajiem nišas produktiem, tiem nebūs pa spēkam vieniem pašiem uzturēt augstus žurnālistiskās kvalitātes standartus un apkalpot demokrātiskas sabiedrības pamata vajadzības.