Cik svarīga mums ir demokrātija?
1. ZZS un SC Saeimas deputātu sadarbība, savācot nepieciešamo parakstu skaitu, lai ieliktu sprunguli - pagaidām gan mazu - valdošās koalīcijas priekšlikumos par referendumu rīkošanas kārtības izmaiņām, izraisīja prognozētu reakciju. Proti, Saeimas spīkere pamanījās dot mājienu uz abu apvienību ideoloģisku radniecību, kas, protams, ir blēņas. Gan tāpēc, ka nevar būt radniecības starp to, kā vispār nav, gan tāpēc, ka opozīcija tradicionāli cenšas pabojāt nervus pozīcijai un šajā vingrinājumā sabiedrotie tiek piemeklēti atbilstoši situācijai, nevis tālejošiem plāniem. Cita lieta, ka tēma zaļajiem zemniekiem, protams, izcili izdevīga: ņemot vērā sabiedrības vairākuma piesardzīgo attieksmi pret pievienošanos eirozonai, ZZS varēs līdz nelabumam ekspluatēt tēmu, ka prettautiskais režīms vēlas ar varu Latviju uzsēdināt uz Titānika (Lemberga terminoloģija), ignorējot tautas gribu, tādēļ liedz jautājumu lemt referendumā.
Tomēr jautājums ir plašāks par konkrētu politisko spēku interesēm. Politologi visai skeptiski vērtē iespēju, ka izdosies savākt nepieciešamo parakstu skaitu, lai notiktu «referendums par referendumu». Ja tas tā tiešām būs, jāsecina, ka - mums ļoti patīk spriedelēt par varas neieklausīšanos, tomēr patiesībā cilvēku izteikšanās iespēju temats mums neliekas būtisks. Jo - var atbalstīt ZZS/SC nostāju, var atbalstīt Saeimas vairākuma pieņemto versiju, tomēr, ja pats līdzdalības jautājums liekas saprotams un svarīgs, interesentu skaitam vajadzētu būt gana lielam. Neapšaubāmi mieles pēc valodas referenduma (kontekstā ar aktivitātēm pilsonības piešķiršanas mehānisma grozīšanai) ir radījusi zināmā sabiedrības daļā attieksmi «negribam kaut ko tādu pieredzēt vēlreiz». Tomēr tikpat labi politiķi varēja rīkoties citā secībā: vispirms noteikt jautājumus, par kuriem referendumu rīkot nevar (t. s. negrozāmie panti), bet kopumā referendumu rosināšanas kārtību būtiski nemainīt.
Prezidents aizrāvās ar vispārinājumiem
2. Īsi pirms došanās atvaļinājumā valsts pirmā amatpersona deva negaidīti skeptisku novērtējumu valdības darbam (ja ņem vērā, ka t. s. jaunie ministri ir visi, ja neskaita premjeru un finanšu ministru). Vienīgais skaidrojums Bērziņa piktumam - savu nepatiku par, viņaprāt, pārāk saudzīgu augstākās izglītības programmu izvērtējumu plus pārliecību, ka pašvaldību ministrs nodarbojas ar niekiem, viņš pamanījies attiecināt arī uz citiem ministriem. Pavļuta, Viņķeles, Circenes, Straujumas uzsākto reformu kvalitāti var dažādi vērtēt, tomēr nevar apgalvot, ka nekas būtisks nenotiek.
Ja nu tomēr atmetam versiju, ka Bērziņš bijis vienkārši impulsīvs vai arī - kas būtu sliktāk - ne pārāk seko valdības darbam, ir variants, ka prezidents vadās no savas baņķiera izpratnes par to, kā lietas darāmas. Droši vien bankā lēmumi par struktūras optimizāciju, aktīvu izmantošanu, naudas piešķiršanu projektiem utt. notiek raitāk, tomēr klasiķa Mākoņtēva teiktais par valsti kā uzņēmumu nav pati veiksmīgākā formula.
NAP - velns nav tik melns, kā mālē
3. Iespējams, prezidenta īgnumu vairo valdības cīkstēšanās ap Nacionālā attīstības plāna (NAP) izveidi. Jāpiezīmē, ka arī aizvadītajā nedēļā NAP izpelnījās vairāku ekspertu kritiku, kas gan iekļāvās labi zināmajā formulā - «lasījis neesmu, bet viedoklis ir». Proti, apgalvojumi, ka NAP pirmajā redakcijā nav «ciparu» un ir tikai frāzes ir ... tukšas frāzes, jo atskaites rādītāji, sasniedzamie mērķi ir definēti pietiekami precīzi. Cita lieta, ka veicamo uzdevumu finansēšanas apjomi un veidi rada jautājumus. Pirmais. Ja atceramies, ka runa ir par posmu 2014.- 2020. gads, tātad attiecīgi arī nākamo, pagaidām vēl visai neskaidro atskaites periodu ES fondu sadalē, vai nav pārsteidzīgi starp finansējuma avotiem jau ieplānot konkrētas summas no ES fondiem. Otrais. Caurlūkojot tabulas, nepamet sajūta, ka arī mūsdienīgi domājošā komanda, kas strādā pie NAP izstrādes, pieturas pie pārliecības, ka valsts ir labāka naudas apguvēja nekā privātais sektors. Piemēram, sešu gadu laikā algotiem pagaidu darbiem plānots tērēt 52,5 miljonus latu, bezdarbnieku apmācībai - 64,5 miljonus, jauniešu nodarbinātības veicināšanai - 29,7 miljonus utt. Ievērojamas summas, īsi sakot. Ja šādu naudu nodokļu atlaižu vai citu stimulēšanas instrumentu formā piešķirtu «pa taisno» uzņēmējiem - darba devējiem, nez kādēļ liekas, ka rezultāts nodarbinātības veicināšanā būtu jūtamāks. Protams, ja runa ir par ES līdzekļiem, tad tas rada noteiktus rāmjus un ierobežojumus, tomēr runa ir par konceptuālu izšķiršanos (arī citu mērķu sasniegšanā).
Cik noprotams no NAP pirmās redakcijas teksta, tieši šomēnes tā izstrādātāji vēlreiz un padziļināti pievērsīsies plāna finanšu daļai. Ņemot vērā, ka NAP tapšana patiesi notikusi atklāti, jācer, ka arī ieskicētajos jautājumos iebildes un priekšlikumi tiks uzklausīti. Savukārt mērķu daļa (IKP ikgadējs kāpums par 5%, eksportam - 6% u. c.) izskatās saprātīgi un reālistiski.
Šonedēļ
4. Nedēļa solās būt rimta - premjers devies vērot klātienē olimpiskās spēles, prezidents bauda atvaļinājumu lauku sētas klusumā... Vien Reformu partija mēģinās sadzenāt valdes un Rīgas nodaļas locekļus un biedrus uz sanāksmēm. Tas gan nenozīmē, ka politiķiem nebūs apspriežamu tēmu: Bērziņa lēmums atkal atgriezt parlamentam labojumus referendumu regulējumā, valdības galīgā versija par šā gada budžeta grozījumos sadalāmo naudu utt. Un, protams, uzņēmēju grūstīšanās aizkulisēs par spēku pārdali atkritumu biznesā, airBaltic un Revertas (bij. Parekss banka) saimniecība nodrošinās informatīvo tērcīti ar vieglu kompromatu smaciņu. Tematiku nodrošinās arī ekonomikas un pašvaldību ministri, kuri spītē atvaļinājumu sezonai un turpina virzīt savas reformu ieceres - par valsts aktīvu pārvaldīšanu, pašvaldību referendumiem, enerģētikas attīstību utt.