Nākot uz šādu diskusiju, es zinu, ko negribu dzirdēt - tukšu retoriku, ar ko diemžēl ir pārpilnas visdažādāko rangu politiķu runas. Man, uzņēmējam, pateikt vienīgo patiesību nebūtu pareizi, jo politiķi nāk ar savu darbu un idejām, un te runa ir par konkrētību. Man patiešām ir apnicis dzirdēt vispārējas frāzes un redzēt, kā sakarīgi cilvēki saskarē ar kamerām un žurnālistiem runā muļķības. Gribu dzirdēt praktiskākas lietas, par darba grupām un diskusijām, kas mums ir jau gadus divdesmit.
Pēc atbildēm redzams, ka nākamajā gadā sagaidāma stabilitāte, jo to kā uzņēmējus atbalstošu faktoru nosauca it visi, pat Saskaņas centrs, kas iepriekš rosināja veikt revīzijas budžeta uzstādījumā, palielinot deficītu. Kopumā nav radikālu priekšlikumu, taču gribējās dzirdēt plānus vēl detalizētāk, vairāk skaitļu. Ja, piemēram, mums ir tik un tik simti tūkstoši pensionāru un viņiem vajag tik un tik naudas, tad mēs to piedāvājam paņemt no turienes vai šejienes, taču tādus priekšlikumus es nedzirdēju.
Būtiskākās pretrunas saklausīju Zaļo un Zemnieku savienības (ZZS) uzstādījumā, ka vajag indeksēt pensijas, tajā pašā laikā nezinot, kur nepieciešamo naudu ņemt, kas man nešķiet nopietni, un VL-TB/LNNK godīgi atzītais, ka vajag indeksēt, bet nauda jāņem no progresīvā nodokļa - tas iet klajā pretrunā ar pašu tēvzemiešu solīto, ka darbaspēka nodokļi tiks samazināti. Tā jau atkal ir pretruna, kuru vienā brīdī ir izdevīgi izkliegt, nākamajā piemirst. Tas vispār ir lielākās daļas politiķu klupšanas akmens - visi saka, ka aizņemtā nauda ir jāatdod, tāpēc lieku tērējamu resursu nav, taču vienlaikus dažādām idejām tiek solīti visādi labumi, nepaskaidrojot, kur tos līdzekļus ņemt. Vienīgi varbūt Saskaņas centrs atšķiras, pieļaujot pārskatīt aizdevuma atdošanu un budžeta deficīta veidošanu.
Nekad neesmu balsojis par populismu jeb skaļiem saukļiem, kurus izpildīt nav iespējams, bet Latvijas nelaime ir tā, ka vairākums balso par tiem, kas prot solīt. Manas simpātijas iekaro tie, kas saka, ka ir ziepes un mēs darīsim to vai to, lai no šīm ziepēm tiktu laukā. Daudz dzirdējām vispārīgus jēdzienus, bet velns slēpjas detaļās, un, ja būtu konkrētāki skaitļi, tad es arī varētu vairāk piesieties un prasīt atbildību.
Viskonsekventākie diskusijā bija Vienotība, ZRP un kaut kādā mērā arī Šlesera Reformu partija LPP/LC. Vismaz es viņu teiktajā nesaskatīju klajas pretrunas, bet vienalga tas sakāmais jau ir tāds, lai patiktu vēlētājiem. Lielākā vai mazākā mērā arī viņi izvairījās no konkrētiem skaitļiem. No konkrētības viedokļa Andris Vilks (Vienotība) man patika vislabāk, bet to daļēji var skaidrot ar Vilka kunga pozīciju (finanšu ministra amatu), kurā viņš ir vistuvāk reālajiem skaitļiem. Kopumā Vienotība ekonomiskajā blokā vienmēr centusies būt pēc iespējas konkrētāka, arī pasakot tautai ne pārāk tīkamas patiesības, visu cieņu par to. Arī pārējiem jautājumus vajadzēja uzdot kaut simt reižu, kamēr varētu saņemt konkrētas atbildes.