Savdabīgu publicitāti ieguvušais Vējoņu pāra mēģinājums startēt modeļu statusā, manuprāt, ir interesantāks, nekā to interpretē šīs «valsts pirmā pāra» rīcības kritiķi. Ja pareizi saprotu, viens no pārmetumiem būtu formulējums kā - pozēšana modes industrijas izdevumiem, lai cik nozīmīgs tas būtu savā nozarē, tāda ranga amatpersonām «nepiestāv», jo a) šis tērpu demonstrētāja statuss ir kaut kas nenopietns, b) pati mode nav tas īstais lauciņš, kurā demonstrēt savu «cilvēcisko pusi». Lai gan esmu neslēpti īdzīgs Vējoņa kā amatpersonas komentētājs, šoreiz jāsaka, ka pats pozēšanas fakts tikai iekļauj par Valsts prezidentu kļuvušo personāžu mūsdienu politikas kā šova nu jau tradīcijā. Domāju, ka nav jāuzskaita, kādās tik nodarbēs un veidolos mūsdienu politiķi ir gatavi, pat vēlas, lai tos iemūžina un rāda visai grēcīgajai pasaulei. Un kā cilvēks, kurš nule kā atgriezies no Romas, kur plaši tiek atzīmēta dominikāņu ordeņa 800. dzimšanas diena, varu droši teikt, ka, salīdzinot ar to komercializāciju, kas balansē uz bezdievīguma robežas, kādai tiek pakļauta kristīgā ticība, tās simboli un vēsture, Vējoņi - modeļi ir sīkums. Vējoņa gadījumā problēma, tiesa, ir tā, ka viņam vismaz pagaidām nav ar ko lepoties tieši profesionālajā jomā. Ja viņš būtu uzskatāms par izcilu valstsvīru, tad tērpu pielaikošana un laika tērēšana fotosesijai būtu uzskatāma par apmēram tikpat nekaitīgu personības aspektu kā lidmodelīšu kolekcionēšana vai aizraušanās ar tamborēšanu. Virkne esošo (piemēram, Indijas, Brazīlijas) un bijušo valstu vadītāju zināmi kā izcili draņķīgas dzejas sacerētāji, bet, ja viņu profesionālais veikums ir labs, šīm ambīcijām būt vārsmotājiem nav nozīmes. Tomēr ir vēl kāds ar Vējoņa personību nesaistīts aspekts. Tātad uz brīdi nostāsimies to pozīcijās, kuriem nejēdzīga liekas nonākšana tieši modei veltītā izdevumā. Iedomāsimies, ka prezidents tiek «nofiksēts» kādam pašpasludinātam intelektuālim tīkamākā situācijā. Piemēram, Vējonis iedziļinās XVII gadsimta epitāfijās. Vai pārspriež ar speciālistiem gēnu transkripcijas vizualizācijas iespējas. Vai runās sāk citēt, piemēram, Hēgeli, turklāt ar ambīciju, ka ir viņu lasījis, nevis preses sekretārs paņēmis citātu no kārtējā «viedas domas visiem dzīves gadījumiem» krājuma. Intelektuāļi būs pirmie, kas to komentēs ar labākajā gadījumā neticīgu smīnu. Jo, politiķiem un publikai kopīgi cītīgi «strādājot», ir nostiprinājusies (ne tikai Latvijā, protams) konstrukcija, ka politika un intelektuālisms, ar pēdējo saprotot to, ka politiķis patiešām nopietni interesējas par, piemēram, kādu zinātnes sfēru, nav savienojami. Politikas postmodernā izpratne ir izgrūdusi politiķus lauciņā, kur viņiem «piestāv» vien pirmizrāžu apmeklēšana vai laiku pa laikam dalība rubrikā «5 grāmatas, kas man stāv uz skapīša pie gultas». Šī teksta apjoms nepieļauj faktoloģijas jēdzīgu izklāstu, bet tā tas nav bijis vienmēr. Savukārt mūsdienas uzspiež tādus nošķīrumus, kas faktiski rada apburto loku: publika šķendējas par politiķiem šovmeņiem un vienlaicīgi citu lomu politiķiem neredz.
Postmodernais Latvijas prezidents
Māris Zanders
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.