Bet I. Jaunalksnes «dzīves skolotāji» esot bijuši divi: pirmais no tiem ir mūzikas skolotājs Ludis Poselis, kurš vadījis arī kori, bija daudz redzējis savā dzīvē un daudz zināja par mūziku. Viņš gan pratis skolēnus ievest mūzikas līkločos, gan prasīja arī izpildījumu ar pietāti. «Tas, kā viņš pievērsās mūzikai un kā strādāja ar kori - iedziļinājās katrā taktī, katrā vārdā, nekad neļāva halturēt,» stāsta žurnāliste. Pateicoties skolotāja pieejai, koris spējis izpildīt visai sarežģītus mūzikas skaņdarbus, arī koru repertuāru no Aīdas un Nabuko. Būtiskas esot bijušas arī cilvēciskās attiecības, jo viņš pret padsmitgadīgajiem skolēniem izturējās kā līdzīgs pret līdzīgu. Ilzei palikusi prātā skolotāja uzticēšanās - viņš slimības dēļ neesot varējis ierasties uz koru kārtības izlozi «dziesmu kariem» un uzticējis šo pienākumu Ilzei. Vēlāk koris «dziesmu karos» uzvarējis.
Otra žurnālistes dzīves skolotāja esot viņas angļu valodas skolotāja un klases audzinātāja Ilze Čipate, kura bijusi viena no prasīgākajām angļu valodas skolotājām. 30 bērnu klasē viņa labi redzējusi «laukumu» un pratusi viest sapratni, cik svarīgas ir svešvalodu zināšanas. Turklāt I. Čipate esot pārņēmusi klasi pēc tam, kad tai bija nomainījušies vairāki klases audzinātāji un klase bija ieguvusi visai spurainas klases slavu. Viņa esot iedziļinājusies visos skolēnos un sapratusi, kam ir vērts pievērst uzmanību un kad būtu velti celt trauksmi. Arī Ilzei esot bijis gadījums, kad reiz stundas laikā kāds vecākas klases skolēns ienāca klasē un atdeva Ilzei viņas bikses. Šim gadījumam pamatā bijis pavisam loģisks stāsts, taču tai laikā cilvēkiem ar puritāniskākiem uzskatiem šķistu, ka tas ir pamats, lai vismaz sauktu vecākus uz skolu, bet «Čipate tikai nosmaidīja, jo saprata, ka šis nav tas gadījums».