Valdībā turpinās viedokļu saskaņošana par nākamā gada valsts budžetu, sevišķām kaislībām valdot jautājumā par izmaiņām nodokļu politikā. Un šim debatēm ir nozīme.
Izskatās, ka šobrīd ir panākta vienošanās nākamā gadā palielināt neapliekamo minimumu, diferencējot to no darba algas lieluma, kā arī palielināt atvieglojumus par apgādībā esošām personām. Bet nav panākta vienošanās - vai nākamajā gadā mazināt IIN vai tomēr obligātās sociālās apdrošināšanas iemaksas, turklāt - par cik mazināt, un vai mazināt šīs iemaksas darba ņēmējam vai darba devējam.
Jebkurai nodokļu politikai, protams, ir fiskāla nozīme. Bet ne tikai. Daļēji nodokļi ir arī instruments, ar kuru valsts iejaucas tur, kur brīvā tirgus neredzamā roka lietas neregulē vai regulē tās kaut kā šķērsām. Un viena tāda lieta Latvijā ir situācija darbaspēka tirgū.
Ilze Viņķele savulaik ir izteikusies, ka viena liela Latvijas problēma ir tā, ka pie mums daudzi strādājošie atrodas uz nabadzības riska robežas. Ko tas nozīmē? Ja kāds algā uz rokas saņem mazāk par iztikas minimumu, tas nozīmē, ka viņš savu darbaspēku pārdod zem pašizmaksas. Jā, jā - kapitālismā darbaspēks ir tāda pati prece kā jebkura cita. Ja kāds spiests pārdot savu preci zem pašizmaksas, ko tas nozīmē? Pirmkārt, tas varētu nozīmēt, ka šīs preces piedāvājums tirgū ir pārsātināts un pēc tās nav pieprasījuma. Taču, ja runājam par darbaspēku, to vien dzirdam - nevar atrast darbarokas. Vai arī - nevar atrast kvalitatīvu darba darītāju. Bet… kā izteicās intervijā Rīgas laikam nu jau bijušais Ventspils naftas valdes priekšsēdētājs Saimons Bodijs - ja gribi maksāt tik vien kā riekstu, neko vairāk par mērkaķi darbā nedabūsi. Arī Dienai intervējot to vai citu uzņēmēju, šad tad ir gadījies uzklausīt sūdzības par to, ka cilvēki negrib strādāt. Bet, kad prasām, kādas algas un kā tās tiek maksātas, - sākas tāda kaunīga žagošanās.
Ir vēl viens gadījums, kad prece tiek pārdota zem pašizmaksas. Tas ir - ja pircēju starpā pastāv kaut kāda karteļa vienošanās par preces cenas dempingošanu. Es nezinu, vai Latvijā pastāv patiešām formalizēta vienošanās par darbaspēka lētu pirkšanu, bet kaut kāda tāda vispārēja filozofija par to, ka darbaspēks nu ir pēdējais, kur būtu jāinvestē, - tāda pastāv (arī valsts sektorā - sākot jau ar smieklīgajām premjerministra un ministru algām). Pat semantiski mums latviešu valodā ir tā - «darba devējs», tātad tāds, kurš žēlīgi dod, un «darba ņēmējs», tātad tāds, kas doto ņem. Gandrīz kā žēlsirdības dāvanu. Kaut gan kapitālisma politekonomija par preces vērtības radīšanu māca ko citu.
Vienotības politiķis Arvils Ašeradens savulaik intervijā Dienai tā arī pateica - Latvija ir aizgājusi tādu kā Ķīnas ceļu darbaspēka vērtības ziņā. Kādas tam sekas? Ļoti vienkārši - mēs zaudējam cilvēkus. Mēs zaudējam tos, kas aizbrauc, lai citā vietā par citu cenu pārdotu savu darbaspēku. Mēs zaudējam arī tos, kas neredz jēgu pārdot savu darbaspēku par cenu, kas tikai nedaudz pārsniedz to, ko var sagrabināt pabalstos vai neregulāros gadījuma darbos. Kas savukārt noved pie zināmas iedzīvotāju daļas pauperizācijas, kad nožēlojama eksistences vilkšana kļūst par paradumu. Tas ietekmē arī ekonomikas nozarisko struktūru…
Vai paredzamās darbaspēka nodokļa izmaiņas uzrunā šo problēmu? Tas speciāli jāanalizē. Uzņemoties neapliekamā minimuma celšanu, valsts daļēji cenšas risināt mazo algu problēmu. Komplicētāk ir ar citām darbaspēka nodokļa izmaiņām. Vai tās atspoguļosies algu palielinājumā? Un cik lielā mērā brīvā tirgus apstākļos valsts vispār var regulēt algu jautājumus? Jo jautājums nav tikai par valsti.
Kad mēs runājam par zemniekiem, sakām, ka viņiem jākooperējas, lai izdevīgāk varētu pārdot savu produkciju. Bet kas notiek darbaspēka pārdevēju vidū? Kāda tur ir kooperācija, lai preci - savu darbaspēku - pārdotu pēc iespējas izdevīgāk? Kādas mūsu valstī ir arodbiedrības? Šonedēļ varēja lasīt ziņu - «arodbiedrību savienība jau sen runā par plaisas mazināšanu starp bagātākajiem un nabadzīgākajiem, tāpēc regulāri iesniedz valdībai savus priekšlikumus, kā šīs problēmas risināt. Tāpēc no valdības LBAS sagaida, ka tā pati pamanīs, ka valstī ir nabadzība». Skaisti. Kaut kā neatceros, ka Krīgera kungam būtu bijušas skarbas sarunas ar darba devēju organizācijām, ja nu vienīgi ar valsti, kad runa ir bijusi par kādu valsts sektorā strādājošo kategoriju. Lai gan vispirms tieši ar darba devējiem arodbiedrībai būtu pašai jāplēšas nožēlojamu algu sakarā. Pilnīgi komiski, kad Krīgers un Gavrilovs tā priecīgi stāv plecu pie pleca, kā sadziedājušies valdības koridoros, - sak, nu, mīļā valdība, risiniet mūsu problēmas. Lai kaza un vilks būtu paēdis. Lai strādājošam nebūtu jādzīvo uz nabadzības līmeņa un arī uzņēmēja peļņa neciestu…
Tā tomēr vēl tāda sociālisma atrauga, šī vertikālā domāšana. Kad arodbiedrības no savas puses un uzņēmēji no savas puses nāk pie valsts kā pie lielās mātes barotājas. Un it sevišķi, ja tiek runāts par to, kā naudu no vienas kabatas pārbīdīt otrā. Nevis - kā naudu nopelnīt.