Neskaidrs ir vēja parka tiesiskais statuss, - īpašnieki pārliecināti, ka viņu rīcībā ir spēkā esoša atļauja, ko 2009. gadā izsniegusi Ekonomikas ministrija (EM), bet EM kopš tā laika centusies ieviest vienotus noteikumus visiem potenciālajiem vēja parku jūrā attīstītājiem. BWP ar savu atļauju šajā vienotajā sistēmā vairs īsti neiederas.
Turklāt, kā Dienai norādīja ekonomikas ministrs Artis Kampars (Vienotība), uzsvars uz vēja parku būvi Latvijā šobrīd nav jāliek, jo vēja enerģijas ražošanā izmantojamās tehnoloģijas vēl nevar nodrošināt konkurētspējīgu cenu.
Strīds par atļaujām
Astoņas BWP izvēlētās teritorijas fiksētas EM izdotajā atļaujā, ko 2009. gada maijā parakstījis toreizējais ministrijas valsts sekretārs Anrijs Matīss. Šī atļauja nosaka, ka BWP var «uzsākt elektroenerģijas ražošanas iekārtas ieviešanu ar jaudu 200 MW LR teritoriālajā jūrā». Identisku atļauju, grozot vienīgi vēja parku atrašanās koordinātas, EM pašreizējais valsts sekretārs Juris Pūce parakstījis arī pagājušā gada februārī.
Vēja parka būvei izsniegtā atļauja un BWP pārliecība, ka projektu var virzīt tālāk, neatbilst Jūras vides aizsardzības un pārvaldības likumam, kas stājās spēkā pagājušā gada nogalē (pēc atļaujas izsniegšanas BWP). Likums paredz, ka licence vēja parkam ir izsniedzama tikai personai, kas uzvarējusi īpašā konkursā. EM atļauja neesot «galējā atļauja, ar kuru komersants var veikt elektroenerģijas ražošanas iekārtas uzstādīšanu jūrā», norāda EM. Vēl vajadzīga virkne citu dokumentu.
Kopumā EM 2008. un 2009. gadā ir izsniegusi četras atļaujas vēja parku būvei jūrā (SIA FCM, SIA JK Energy, SIA Baltijas jūras vēja enerģijas terminālis un BWP). EM uzsver, ka neviens no šiem komersantiem nevar pretendēt uz vēja parku būvi bez konkursa, kas varētu notikt ap 2014. gadu. Visai komplicētā skaidrojumā par dažādu tiesību normu traktējumu un piemērošanu EM atbildē Dienai par šo situāciju norāda, ka BWP būtu piemērojamas Jūras vides aizsardzības un pārvaldības likuma prasības, proti, atļauju vai licenci jūras izmantošanai var iegūt vienīgi konkursa kārtībā.
Neskatoties uz šaubām par projekta tiesisko statusu, A. Siliņš par BWP nākotni ir pārsteidzoši pārliecināts. «Mums ir tiesiskā paļāvība attiecībā uz to likumdošanas rāmi, pēc kāda tika izsniegta atļauja.» Viņš saka, ka ar EM pašlaik notiekot sarunas, un ir pārliecināts, ka projekts tiks realizēts. Par to tik pārliecināts nav EM valsts sekretārs Juris Pūce, kurš uzsver, - izsniegtā atļauja paredz energojaudu plānošanu, nevis vēja parku būvēšanu. Šobrīd top valdības noteikumi, kas reglamentētu izpētes darbu veikšanu jūras vēja parku būvniecībai. Sākotnēji šos izpētes darbus bija iecerēts uzticēt Latvenergo meitassabiedrībai Augstsprieguma tīkls, un tikai pēc šīs izpētes tiktu rīkoti konkursi uzņēmējiem, kas vēlētos vēja parkus būvēt.
Draud ar tiesu
«Esam vērsušies tiesā pret valsti, kas nepilda likumu,» Dienai norādīja cita vēja parka projekta - JK Energy - virzītājs Juris Kajaks. Pērn viņš organizējis sava partnera Kanādas uzņēmuma SNC Lavalin tikšanos ar A. Kamparu, taču bez rezultāta. «Tika dots mājiens, ka viņi [Kanādas uzņēmums] ir izvēlējušies neīsto partneri,» saka J. Kajaks. Savukārt A. Kampars pēc sarunas ar J. Kajaku secinājis, ka projekts liekams «vienā līmenī ar Daugavas racējiem». Atļaujā, ko J. Kajaks saņēmis no EM, paredzēta vēja parka būve ar jaudu 900 MW, un visa šī enerģija tiktu eksportēta. J. Kajaks cer uz Saeimas vēlēšanām un jaunu valdību, kas varētu būt pragmatiskāka, jo līdz šim viņa projektu esot «nobremzējuši» partijas Jaunais laiks cilvēki.
Par tiesas darbiem kā iespējamu scenāriju runā arī A. Siliņš. Viņš saka, - no visiem četriem atļauju saņēmējiem BWP šobrīd ir «ambiciozākais projekts». Projekts uzsākts 2008. gadā ar teritoriju izvēli un saskaņošanu vēja parka būvei. Līdz šim jau tapis projekta tehniski ekonomiskais pamatojums un finanšu aprēķini, kas liecina, ka vēja parki izmaksās ap 500 miljoniem eiro. Izpētes un plānošanas darbos jau ieguldīti 1,4 miljoni eiro, kas esot BWP dalībnieku (A. Siliņš un viņa partneris Jānis Meirāns) pašu nauda, bet nākotnē projektā varētu iesaistīt ārvalstu partneri. «Tiesvedība ir iniciēta, bet vēl nav sākta,» norāda A. Siliņš, komentējot BWP prasību tiesā par to, valsts faktiski ir bremzējusi tālāko projekta attīstību.
Šobrīd uzsākts projekta ietekmes uz vidi novērtējums, kas ilgšot aptuveni divus gadus (galvenokārt putnu migrācijas ceļu novērojumu dēļ). Astoņas vietas tiek pētītas ar domu, ka vismaz viena no tām būs atbilstoša daudziem nosacījumiem, kas jāievēro vēja parka izveidei. Trīs no potenciālajām vēja parka vietām atrodas netālu no Pāvilostas (8-16 km attālumā no krasta), četras ir tuvāk Liepājai (10-20 km attālumā no krasta), bet vēl viena plānota tālāk jūrā. Vēja parkā tiktu apvienoti līdz 80 ģeneratoru, - katrs no tiem būtu aptuveni 100 metru augsts.
Maksās ap 80 eiro
Runājot par iespējamo vēja enerģijas saražotās elektroenerģijas cenu, A. Siliņš aicina ņemt vērā ekspertu prognozes par elektroenerģijas cenu ap 2018. gadu, kad varētu būt gatavs vēja parks. «Prognoze ir, ka biržas cena būs starp 68 un 72 eiro [par MWh].» BWP pretendē uz Co2 izmešu piemaksu (aptuveni 12 eiro). Tātad vēja parkā saražotās enerģijas cenas amplitūda varētu būt aptuveni 80-85 eiro par MWh. A. Siliņš uzsver, ka aptuveni 30% no vēja parkam nepieciešamajām precēm un pakalpojumiem varētu nodrošināt Latvijā, kas nākotnē varētu konkurēt arī par citu valstu pasūtījumiem šajā nozarē. A. Siliņš norāda, ka pēc jaunas augstsprieguma elektrolīnijas izbūves Kurzemē (Kurzemes loks) nebūšot sarežģīti pieslēgt vēja parku elektrotīkliem.