Ciems, ko brucina Daugava
Prižu Avēnija jeb Prižu ciems («priži» Jēkabpils sēliskajā izloksnē nozīmē priedes) atrodas šosejas Rīga-Jēkabpils labajā pusē trīs kilometrus pirms Jēkabpils. Divdesmit vienā mājā, kas novietotas gar garu ielu, dzīvo ap simts iedzīvotāju. Kad pirms sešiem gadiem grantēto ielu noasfaltēja, iedzīvotāji nolēma pateikties ceļu būvētājiem. Daugavleju māju pagalmā zemnieks Andris Felss atdzina darba mašīnu - baltu furgonu, uzklāja uz paaugstinājuma zaļu paklāju. Tas kalpoja par postamentu. Katrs kāpa, uzsauca tostus Latvijai, teica pateicības runu ceļiniekiem un dāvināja savas veltes: pašaudzētus mārrutkus burciņā, izceptu maizi, dekorētu cūkas šņukuru ar zaļumiem...
Nākamajā gadā «Prižu avēnieši» nolēma Latvijas dzimšanas dienu un Viens-Otram-Pateicības-dienu atzīmēt īpaši - uzrīkoja lāpu gājienu no pirmās līdz gala mājai. Ieradās ap 170 cilvēku. Kaimiņi cits citu slavēja par labajiem darbiem, bet tie, kuri bija sastrādājuši blēņas, tika apdāvināti ar zaru slotu. Trešajā gadā zemnieks Andris Felss ar atbalsta grupu uzsauca soļanku visiem svinētājiem.
Šogad ir piektais gads, kad kaimiņi svinēs Latvijas dzimšanas dienu. Tā kā Prižu Avēnija beidzas pie Daugavas un mālaino iežu dēļ notiek zemes erozija, daudzas ēkas palēnām sabrūk. Tāpēc viņi nolēmuši, ka kopā sanākšanas svētki jārīko katru gadu. Dzīvos un svinēs, kamēr var, negaidīs uz to, kas būs.
Pagājušajā gadā soļanka netika vārīta - krīze iegriezusi robu produktu ziedotāju finansēs. Tomēr kaimiņi sanākuši Felsa mājās Vīnkalnos, pasēdējuši ar kausu vīna un nolēmuši, ka valsts un Latvija ir divas dažādas lietas: valsti vada politikāņi, Latviju - tauta. Dzimšanas diena Latvijai jāsvin, lai vai kādi laiki.
Ar Avēnijas karogu
Šogad soļanka būs, stāsta Līga Griķe, kuras dzīve paiet starp Prižiem un Rīgu. 18. novembrī no agra rīta piecu cilvēku darba grupa sanāks Kregeru māju saimes virtuvē un čakli darbosies, katrs būs specializējies savā arodā - viens griezīs tikai gaļu, cits iestiprinoties, lai nav jāraud, tīrīs un griezīs sīpolus, vēl kāds mizos saknes un sagriezīs ripiņās olīvas. Agrāk olīvas salika soļankā nesagrieztas, bet izrādījās, ka lauciniekiem pie tām jāpierod, nākamajā rītā no šķīvjiem izķeksētās olīvas mētājās pagalma zālienā.
Kas vēl ir Prižu Avēnijas 18. novembra programmā? Ja būs tā kā citus gadus, tad visi pulcēšoties pie Jēkabpils šosejas. Aizdegs lāpas, sāks spēlēt pūtēju orķestris, un visi dosies uz pirmo māju Avēnijā, uz Štolvāgiem. Tās saimniece Ineta Skrauča, saukta par Saulīti, kurai pašai dzimšanas diena 18. novembrī, stāvēs ceļa galā un cienās ar ābolmaizi un mājas liķierīti.
Tikuši līdz Prižu kapiem, aizlūgs par mirušajiem. Katru gadu kāds no Prižiem aiziet. «Ko vari zināt?» retoriski izsakās Līga Griķe. «Cik no šogad gājienā ejošajiem ieradīsies nākamgad - kurš aizdosies pasaulē maizi pelnīt, kurš pārcelsies uz viņsauli?»
Ejot no mājas uz māju, lāpu gājienā iesaistīto pulks pieaugs. Sarkanbaltsarkanie karogi plandīs, īpaši šūtais Prižu Avēnijas karogs būs pacelts avangardā. Sanākot pie lielā ugunskura, daudzbalsīgs koris nodziedās Dievs, svētī, Latviju!. Dzerot karstu tēju un sildoties ar ko stiprāku, dziedās nacionālo klasiku Nevis slinkojot un pūstot, Div' dūjiņas, kaimiņi teiks runas, slavēs Latviju un pateiksies cits citam par labo sadzīvošanu.