Stājoties Rīgas Tehniskās universitātes (RTU) Arhitektūras un pilsētplānošanas fakultātē, gan bijis šoks par palikšanu pirmajam aiz svītras. Iestājpārbaudījumā zīmēšanā nebija īsti veicies, bet atzīmei jābūt ne zemākai par septiņi. Vēlāk 2002. gadā Pēteris pabeidza arī maģistrantūru, bet visu studiju laiku uz gleznošanu gājis ar zobu sāpēm. «Skolā man labi padevās rasēšana, ģeometrija, nekad nav bijis problēmu ar telpisko izjūtu, katru lietu spēju vizualizēt, bet nevaru sevi izpaust krāsu pasaulē, vien melnbalti,» stāsta Pēteris un piebilst, ka arhitektam jāprot savas idejas ātri izlikt uz papīra, jo bieži dažādās sarunās, diskusijās jāķeras pie zīmuļa, lai uzskicētu iecerētā objekta vīziju.
Jārada vietas izjūta
Arhitekta darbos atspoguļojas viņa pasaules izpratne, pieredze, kas gūta no redzētā, lasītā, dzirdētā - no filmām, izrādēm, grāmatām, mūzikas. Iespaido ceļojumi, taču tās nav tikai redzētās ēku fasādes, bet arī vietas izjūta. «Mēģinu tvert sajūtas, kas mani pašu ir sajūsminājušas, un mēģinu tās nodot tālāk. Cenšos saprast, kā tas panākts,» dalās arhitekts. Viena no iedvesmojošām vietām esot Roterdama Nīderlandē, kur, viņaprāt, modernā arhitektūra spējusi radīt vidi, kurā patīkami uzturēties. Pēteris pārliecinājies, ka Latvijas presē maz raksta par arhitektūru, tādēļ daudzi nezina, kādas ir tās tendences, aktualitātes. Pats mēģina šos robus aizpildīt, rakstot dažādiem izdevumiem.
Pētera pēdējā laika lielākais gandarījums ir viņa projektētā Pārventas bibliotēka Ventspilī, jo tā patīk gan iedzīvotājiem, gan bibliotekāriem, viņi ar to lepojas un atzīst par savējo. Pēteris teic, ka tas ir viens no retajiem modernās arhitektūras piemēriem, par kuru ir pozitīvas atsauksmes arī no cilvēkiem, kas par to īpaši neinteresējas. Celtne ieguvusi arī profesionāļu atzinību - tai 2010. gadā piešķirta Latvijas Arhitektūras balva par gada labāko ēku. Šogad Pēteris saņēma arī Arhitektūras veicināšanas fonda balvu - Arhitekta pēdu. To piešķir spilgtām šīs profesijas personībām.
Laikam pa priekšu
No ieceres līdz realizētam objektam dažkārt aizrit pat vairāki gadi, tādēļ arhitektam jāizjūt laiks jau uz priekšu. Kā stāsta Pēteris, laiks paiet, arī lai kļūtu par atzītu arhitektu. RTU studijas ir tikai dienas nodaļā, bet gandrīz visi studenti strādā, lai gūtu praktiskās iemaņas. Visbiežāk visa sākums ir arhitektu birojos, vēlāk viņi brauc līdzi autoruzraudzībā uz objektiem, kur būvē celtnieki.
«Sāku strādāt mazpazīstamā arhitektu birojā, un viens no pirmajiem uzdevumiem bija projektēt tirgus nojumi Jelgavā, pēc tam autoservisu,» smejot atceras Pēteris. Ir pierasti, ka arhitekti bieži maina birojus, tā tiecoties pēc jaunām iespējām. Pēteris vairākkārt meklējis jaunus izaicinājumus, iespēju brīvāk izpausties, uzņemties lielāku atbildību. Pie Pārventas bibliotēkas projekta strādājis ar paša izveidotā biroja India kolēģiem, bet tagad viņam ir individuālā prakse. No vienas puses, tā ir lielāka brīvība, no otras - vairāk sevi jādisciplinē. Viens no profesijas mīnusiem, pēc Pētera domām, ir nenormētais darbalaiks, jo radošais process, projektu nodošana dažkārt prasa visu diennakti. Arhitektu tehniķu darba ritms ir cits - noteiktas stundas.
Līderis vai izpildītājs
Mācoties par arhitektu, jāapzinās savas ambīcijas: vai vēlies kļūt par arhitektu līderi, radošas komandas vadītāju vai arhitektu tehniķi. Pēteris uzskata, ka arī arhitekta palīgam ir ne tikai jārasē, bet jābūt ar radošu dzirksti, lai tradicionālu risinājumu spētu netradicionāli pielāgot konkrētai videi. Ir prasmes, bez kurām arhitekts nebūs labs arhitekts, - telpiskā domāšana, prasme komunicēt, kodolīgi izklāstīt un atainot savas idejas. Projektēšana ir dialogs ar klientu, tāpēc jāprot pārliecināt. Pēteris stāsta - fakultātē nācies novērot studentus, kuriem ir perfektas idejas, bet viņi nespēj ieintriģēt, pastāstīt būtiskāko.
Ne visas idejas pārtop reālās būvēs. Ļoti bieži celtnieki vēlas ko vienkāršot, bet kuriozi notiek gandrīz katras celtnes tapšanā. «Kādas ēkas plānā bija rūpīgi uzzīmēts katrs logs, katras durvis, lai sakristu ar šuvītēm, lai būtu harmoniski. Kad mājas monolītā betona fasādi uzbetonēja, noņēma veidņus, sapratām, ka rasējumu celtnieki bija pagriezuši otrādi un uzcelts spoguļattēlā.»
Lai arī 90% ir būvniecība, bet tikai 10% īstas arhitektūras, Pēteris savu profesiju nemainītu ne pret ko citu, jo prieku sagādā ideju meklēšanas process, zīmēšana. Šobrīd galvā ir ideju skices savai brīvdienu mājai pie jūras, viņš arī renovē 1905. gadā celtu māju, kurā dzīvo. No kolēģiem Pēteris vēlas, lai nav paviršas attieksmes pret darāmo, lai neiznieko vidi un labas vietas. «Man visgrūtāk un neinteresantāk būtu projektēt tukšā pļavā, lielāku prasmi vajag, lai ēka dabīgi iekļaujas vidē - vai tā būtu pilsēta vai mežs.»
Tomass
Hanna