Ar kādu novēlējumu palaidāt komandu pēc Rīgas domes kausa izcīņas?
Novēlēju, lai nebūtu traumu un viņi būtu laimīgi, lai nākamajā gadā varētu tikties labā, kaujinieciskā noskaņojumā. Ģērbtuvēs vairāk sanāca runāt par pēdējo spēli pret Igauniju, analizēt to, un diemžēl šoreiz bija arī negatīvas lietas jāizrunā. Trūkst stabilitātes. Šodien divdesmit minūtes spēlējām brīnišķīgu rokasbumbu, kādu mēs mākam, taču pēc tam iekritām bedrē, turklāt no tās galīgi netikām ārā. Viss aizgāja tik tālu, ka nācās nomainīt visu ārējo līniju. Otrajā pusē spēli, to vajadzīgo neizšķirtu, izglāba rezervisti. Jaunie, zaļie gurķīši, kuri tika iemesti karstās oglēs, taču nesadega. Viņi savu darbu izdarīja, paveica to, ko no viņiem gaidīju. Tomēr kopumā man bija šoks, kā viss pamatsastāvs var spēlēt labi, bet pēkšņi visu aizmirst. Tā var gadīties ar vienu vai diviem, bet ne jau ar visu sešnieku. Tas man rada galvassāpes, un jāveic pamatīga analīze, lai noskaidrotu, kāpēc tā notika. Atklāti sakot, tik emocionāls sarunā ar puišiem pēc spēles nebiju bijis. Teicu, ka viņi droši vien grib, lai man pāris gadu laikā būtu pavisam sirma galva.
Tomēr viss galu galā beidzās laimīgi!
Jā, ir prieks, ka ieguvām kausu, kaut arī sastāvā nebija trīs ārkārtīgi svarīgu komandas spēlētāju - Aivja Judža, Ģirta Lilienfelda un Ingara Dudes. Par spīti tam, komanda parādīja raksturu visās trijās spēlēs. Ar pirmajām divām biju apmierināts, bet ar trešo ne. Tomēr jāatceras, ka beigās jau nevienu neinteresē, ka spēle bija samocīta, pat slikta. Atcerēsies jau tikai to, ka uzvarējām, guvām rezultātu. Man gan personīgi pats kauss nebija tik svarīgs kā iespēja pārbaudīt jaunos un izlasē mazāk redzētos spēlētājus. Sevi šajās spēlēs ļoti labi pierādīja Nils Kreicbergs. Cepuri nost viņa priekšā! Šo kausu vairāk novēlu tiem federācijas pārstāvjiem, kuri vaiga sviedros strādā, skrien, darbojas, lai mums būtu vismaz kaut kāds finansējums. Ar šo kausu sakām viņiem paldies par darbu visas komandas vārdā. Ceru, ka tas palīdzēs viņiem darbā ar atbalstītājiem un handbola popularizēšanā.
Arī spēlētājiem šī uzvara bija svarīga, lai atgūtu psiholoģisko pārliecību?
Absolūti. Pirmajās divās spēlēs Eiropas čempionāta kvalifikācijā pret pasaules elites komandām Zviedriju un Slovēniju rezultāts bija atbilstošs, taču tās neveiksmes bija sāpīgas. Īpaši jau savās mājās piedzīvotais zaudējums pret Slovēniju. Ceru, ka šis turnīrs dos komandai impulsu, ka mēs spējam uzvarēt. Mums vēl ir daudz jāizdara, taču parādījām, ka tas viss ir iespējams un sasniedzams. Nav pamata mest plinti krūmos - mans mērķis joprojām ir, bija un būs aizvest izlasi līdz augstākajai virsotnei - dalībai kādā no lielajiem finālturnīriem.
Vai šis mērķis ir aktuāls jau šajā ciklā?
Reāli skatoties, mūsu izredzes šajā ciklā vairs ir drīzāk teorētiskas, jo no grupas tālāk ies tikai divas komandas. Protams, ir variants cīnīties par to, lai būtu labākā no visu grupu trešajām vietām, kas ir neliela, bet tomēr cerība. Par trešo vietu jācīnās jebkurā gadījumā, jo tā nodrošinās labāku situāciju nākamajā ciklā, tāpēc šīs divas pavasara spēles pret Slovākiju būs ļoti svarīgas. Domāju, ka mēs Slovākiju vinnēsim.
Vai šajā nepilnajā pusgadā pie izlases stūres esi jau sapratis, ar ko ir darīšana un kā šos mērķus sasniegt?
Es zināju, kas mani gaida. Zināju, ka nebūs viegli, taču esmu cilvēks, kuram nevajag vieglu darbu. Man nepatiktu, ja saņemtu komandu, kurā viss ir vislabākajā kārtībā, un man tikai atliktu kā šahā salikt pareizos kauliņus pareizajās vietās un izcīnīt uzvaru. Ir skaidrs, ka mums visiem kopā ir patiešām daudz jāpaveic un no tā pagaidām ir izdarīts maz. Man pašam vēl ir krietni jāiepazīst komanda. Galu galā man ar izlasi pagaidām vēl ir bijuši tikai trīs sabraukumi ar ierobežotu laiku, lai strādātu ar komandu. Ir vajadzīgs laiks. Ir dažādas iespējas, kā šo darbu padarīt labāk, ieviešot arī dažādas modernās tehnoloģijas. Svarīgi ir panākt, lai, sanākot uz izlases treniņiem, man vairs nav jāstāsta, ko es no viņiem gribu, lai viņiem viss jau ir skaidrs. Tas ir viens no svarīgākajiem nosacījumiem. Esmu ļoti priecīgs, ka bija iespēja no Austrijas piesaistīt labu fiziskās kondīcijas treneri.
Vai fiziskās gatavības trenera nepieciešamību konstatējāt iepriekšējās spēlēs?
Tā ir. Jau pēc pirmās tikšanās reizes man uzreiz bija skaidrs, ka tas ir vitāli nepieciešams. Īpaši jau Latvijas čempionātā spēlējošajiem. Ir tāda sajūta, ka viņi ir nomesti malā un ar viņiem fiziskās kondīcijas ziņā vispār nestrādā, lai gan tas ir viens no handbola pamatiem. Cik esmu dzirdējis, Latvijā ir komandas, protams, ne visas, kas divas reizes nedēļā sanāk kopā, uzspēlē futbolu, bet nedēļas nogalē spēlē rokasbumbas čempionātā. Kāda runa var būt par kondīciju? Tāpēc piesaistīju treneri no Austrijas, lai kopā ar palīgu Ivaru Serafimoviču piestrādātu pie vietējo spēlētāju gatavības. Šis treneris noderēs arī ārzemniekiem, kuriem arī gadās traumas, un kopējā fiziskās gatavības uzturēšanā.
Cik plašs ir spēlētāju loks, ar kuru palīdzību rēķinies?
Pamatā tie ir 18-20 spēlētāji. Protams, sarakstā ir divdesmit četri, tostarp juniori, kurus ļoti vēlos redzēt katrā izlases nometnē, lai viņi kaut mazliet apslapina degunu. Gribu pēc iespējas vairāk jaunos spēlētājus iesaistīt komandas darbā. Tas ir process, lai viņi pēc pāris gadiem no zaļiem spēlētājiem kļūtu par komandas kodola dalībniekiem.
Nesen karjeru izlasē beiguši tādi spēlētāji kā Margots Valkovskis un Armands Uščins, kuriem bija liela loma komandas gara veidošanā. Vai redzi viņiem pienācīgus sekotājus?
Neviens nav neaizstājams - tā esmu uzskatījies vienmēr. Tāpēc jau handbols ir komandas spēle, ka bijušos līderus nomaina jauni, un, ja tā nenotiek, komandai pašai ir jātiek galā, lai šo robu aizlāpītu. No tā nebaidos. Domāju, ka mūsu komanda mentālā ziņā ir stipra. To pierādīja arī šīs spēles Domes kausā. Pret igauņiem izglābām faktiski zaudētu spēli.
Iepriekšējā sabraukumā ne viens vien atklāja, ka daudz strādājat ar spēlētājiem psiholoģiski, aicināt uz pārrunām gan atsevišķi, gan visus kopā...
Ne jau tikai handbolā, bet sportā vispār trenerim ir jābūt vienlaikus mammai, tētim, vecaimātei, sievai un psihologam. Vienam cilvēkam tas ir gandrīz neiespējami, tāpēc ļoti priecājos, ka man ir labi palīgi. Komandu redzot klātienē tik maz, nav jau daudz variantu, kā taktiskā vai spēles ziņā kaut ko mainīt. Atliek tikai viens - mēģināt komandu noskaņot un motivēt. Tas gan vairāk bija pirmajos sabraukumos, bet nu jau arī spēlētājiem caur puķēm pateicu, ka tas laiks, kad es visu laiku tikai motivēju, ir garām. Nu sāksies mašīnas tīrīšana, pucēšana. Lai mašīna pēc mana darba iet kā jauns vilciens.
Kā šī mašīna iet šobrīd?
Par kādiem trīsdesmit procentiem. Daudz tas nav. Esam aptuveni trešā daļa no komandas, kādu gribu izveidot. Cik laika tas prasīs? Reāli skatoties, tam būs nepieciešami kādi divi gadi kā minimums.
Ko jūsu darba devēji Austrijā saka par izaicinājumu ar Latvijas izlasi?
Viņi priecājas līdz ar mani. Saņēmu tiešām ļoti pozitīvas atsauksmes gan no kluba, gan no Austrijas preses. Kļūt par Latvijas izlases treneri - tas ir viens no lielākajiem sapņiem ne tikai man. Tā man ir kā Dieva dāvana, tāpēc esmu ļoti pateicīgs Latvijas Handbola federācijas pārstāvjiem, kuri man uzticējās.
Kurš kuru atrada?
Mums bija kontakts jau iepriekš, un varu teikt, ka tā vienošanās pamazām radās abpusēji. Atklāti sakot, ļoti daudz šajos piecpadsmit gados, kopš biju Austrijā, Latvijas handbolam nebiju sekojis. Biju pat visai patālu. Tāpēc arī pirms pirmās tikšanās šī komanda man bija pavisam sveša. Protams, no iepriekšējā trenera Valda Labanovska ieguvu dažādus materiālus, taču tas bija par maz, lai viss būtu skaidrs. No viens puses, tas ir labi, jo ienācu iekšā un neko nezināju. Man pilnīgi visi spēlētāji bija vienlīdzīgi.
Kādu ieraudzījāt Latvijas handbolu, tajā atgriežoties pēc ilgstošas prombūtnes?
Nepiekrītu tiem, kuri apgalvo, ka viss ir ļoti slikti. Vienmēr esmu teicis, ka Latvijas handbols ir labā līmenī. Būt rangā ap 25. vietu, balstoties gandrīz tikai uz entuziasmu, ir ļoti labi. Tomēr vēlreiz saku, ka mums vēl priekšā ir ļoti daudz darba, lai attīstība būtu vēl lielāka.