Skaidrs gan ir arī tas, ka erasmusiešu ar speciālām vajadzībām skaits nākotnē varētu augt, ja vien sekmīga būs arī iekļaujošā izglītība jau no bērnudārza līmeņa.
Nav, kas atbalstu izmanto
No Latvijas Erasmus+ braucienos ik gadu dodas aptuveni 2000 augstskolas studentu un ap 500 profesionālo skolu audzēkņu, bet jauniešu ar speciālām vajadzībām starp tiem ir ļoti maz. No 2010. līdz 2014. gadam Erasmus+ mobilitātē piedalījušies tikai divi šādi studenti, no profesionālajām skolām mazliet vairāk - 13 audzēkņu.
Arī visā Eiropā kopumā mobilitātes rādītāji starp jauniešiem ar īpašām vajadzībām ir pieticīgi. Pēc Eiropas Komisijas datiem, šādu studentu pēdējos gados ir vidēji 0,14% (aptuveni 300 ik gadu) no kopējā milzīgā studentu skaita, kas devušies Erasmus+ mobilitātē, savukārt profesionālās izglītības sektorā Erasmus+ braucienos vidēji ik gadu dodas 600 personu ar speciālām vajadzībām (t. sk. pasniedzēji, prakses vadītāji u. c. personas).
Valsts izglītības attīstības aģentūras ES izglītības programmu direktore Ennata Kivriņa uzsver, ka Erasmus+ der ikvienam jaunietim, arī jauniešiem ar invaliditāti, un viņiem programmā paredzēts papildu finansējums. «Ja students ir nosacīti vesels, programma viņa mobilitāti finansē pēc noteiktām formulām - tik par to, tik par to. Personām ar īpašām vajadzībām nekādu standarta formulu piemērot nevar, jo viņiem var būt īpašas transporta izmaksas, var būt nepieciešama īpaši aprīkota dzīvesvieta, īpaši mācību līdzekļi, asistents. Katrs gadījums ir individuāls. Taču programma šīs izmaksas sedz,» E. Kivriņa iedrošina.
Iemesls, kāpēc tik maz jauniešu ar īpašām vajadzībām kļūst par erasmusiešiem, ir tajā, ka ļoti mazs skaits no viņiem vispār nonāk līdz augstākajai izglītībai, norāda Elīna Celmiņa, Labklājības ministrijas (LM) Sociālās iekļaušanas un sociālā darba politikas departamenta direktore. Viņa skaidro - šīgada oktobrī Latvijā bija 8192 bērni ar invaliditāti vecumā līdz 18 gadiem. Lielākā daļa no viņiem ir ar psihiskiem uzvedības traucējumiem, otras izplatītākās ir iedzimtas kroplības, hromosomu anomālijas, un tikai tad seko muskuļu, skeleta vainas, kas neskar intelektu. «Tā ka tikai daļa no šiem bērniem var pretendēt uz augstāko izglītību. Tomēr viņi līdz šim arī ir samērā maz atbalstīti,» E. Celmiņa saka un atzīst - lai gan Latvija cenšas ieviest iekļaujošo izglītību, īpaši labi nevedas.
Arī Tālis Bērziņš no Invalīdu un viņu draugu apvienības Apeirons norāda - jau tas vien, ka cilvēks ar invaliditāti nonāk līdz augstskolai, ir sasniegums, jo viņam un viņa vecākiem nereti par iespēju izglītoties nācies cīnīties visu mūžu. Vispārizglītojošās skolas un pat bērnudārzi mēdz atteikties uzņemt bērnus ar īpašām vajadzībām, un šādas attieksmes dēļ daudziem nolaižas rokas mācības turpināt.
Otrā dienā gribēju mājās...
Jaunietim ar speciālām vajadzībām došanās Erasmus+ braucienā prasa izvērtēt daudzas tādas lietas, kam citi varbūt nemaz nepiegriež sevišķu vērību. T. Bērziņš uzsver, ka studiju process nav tikai augstskola, bet gan visa pilsētvide, tāpēc vides pieejamība cilvēkiem ar invaliditāti ir izšķiroša. Tāpat nevar nerēķināties arī ar savu veselības stāvokli un tā iespējamo pasliktināšanos.
Baiba Baikovska 2008. gadā no RSU, kur tobrīd studēja starptautiskās attiecības, Erasmus+ ietvaros uz pusgadu aizbrauca uz Norvēģiju - Oslo Universitāti. «To, ka jābrauc, izdomājām paši ar vēl diviem kursabiedriem. Trijatā arī braucām, asistenta man nebija,» stāsta meitene, kas pārvietojas ratiņkrēslā. «Jau otrajā dienā gribēju braukt mājās, zvanīju vecākiem. Bet kursabiedrs teica - nē, kopā mēs tiksim galā!» Tā arī notika. Ļoti palīdzējusi arī Erasmus+ koordinatore RSU, kas no Latvijas spēja operatīvi nokārtot visas praktiskās Baibas papildu vajadzības Norvēģijā.
Baiba stāsta, ka pirms braukšanas viņa vērtējusi visu izvēlēto valsti kopumā. Par Norvēģiju viņa zināja, ka ar ratiņkrēslu varēs iekļūt tikpat kā visur - augstskolā, kopmītnēs, metro, veikalos… Arī citviet Skandināvijā vides pieejamība un kopējā attieksme sabiedrībā pret cilvēkiem ar īpašām vajadzībām ir galvas tiesu pārāka par situāciju citās valstīs. Baiba stāsta, ka Oslo Universitātē ir arī īpašo vajadzību telpa, kurā pieejams konsultants, kas var palīdzēt ar praktiskas dabas jautājumiem studentiem ar speciālām vajadzībām. Kā atklāj E. Celmiņa no LM, arī Latvijā patlaban risinās diskusija par to, kā augstskolās ieviest gan šādus konsultantus, gan asistentus studentiem ar kustību traucējumiem.
Vides pieejamībai aktīvi pievērsies arī Eiropas Studentu tīkls. Tas īsteno projektu ExchangeAbility, kurā veicina studentu ar īpašām vajadzībām mobilitāti ES, un tā ietvaros izveidojis arī īpašu virtuālu karti MapAbility (http://exchangeability.eu/mapability-map), kurā izvērtē Eiropas augstskolas - cik tās ir tehniski, fiziski pieejamas jauniešiem ar speciālām vajadzībām.
Dažreiz bremzē vecāki
Tomēr bez vides pieejamības svarīga ir arī attieksme un izpratne. «Tas, ka augstskolā studentu ratiņkrēslā pa kāpnēm ir gatavi nest citi, nav vides pieejamības risinājums. Cilvēkam ir jābūt iespējai visur tikt pašam,» saka T. Bērziņš. Viņš uzsver, ka jauniešiem ar invaliditāti ir ļoti būtiski sajust citu cilvēku atbalstu, iedrošinājumu - jā, dari, tev sanāks!
Lilita Zukule, pedagoģe un surdotulce Barkavas profesionālajā vidusskolā, kurā kopā ar «parastiem» audzēkņiem mācās arī jaunieši ar dzirdes traucējumiem, stāsta - no viņiem Erasmus+ prakses braucienos uz ārzemēm braukusi aptuveni trešdaļa. Iemesli nebraukšanai mēdz būt dažādi - pats jaunietis negrib, vecāki baidās laist. «Dažreiz vecāki ir tas bremzējošais faktors - nē, nebrauc, tev būs grūti! Bet ir jāļauj bērnam izpausties, uzdrīkstēties,» skolotāja saka. Viņa stāsta, ka, organizējot Erasmus+ prakses braucienus, ne visas uzņemošās organizācijas ir gatavas uzņemt cilvēkus ar invaliditāti. Nācies saskarties ar prakses devēju bailēm, ka ar nedzirdīgiem jauniešiem nebūs iespējams komunicēt un ka viņi ar darbu netiks galā. Taču pēc pārliecināšanas, ka palīdzēs līdzi braucošais surdotulks, bieži izrādījies, ka viņi dažkārt darbu paveic pat labāk nekā dzirdīgie vienaudži.
Baiba atzīst, ka pats svarīgākais, lai jaunietis ar īpašām vajadzībām iesaistītos Eiropas mobilitātes aktivitātēs, ir pašam uzdrīkstēties, lai arī daudziem bieži ir tā - ja liekas, ka kaut ko nevar, tad arī to nedara. «Man bija cilvēki, kas iedrošināja, tāpēc varēju aizbraukt, lai gan ierados Oslo un ieraudzīju, ka gulta par zemu un vēl šis tas nav tā, kā vajag. Bet aizbraukt man bija labākais, ko es vispār varēju izdarīt, - ieguvu emocijas, pieredzi, kļuvu stiprāka,» Baiba atzīst un teic, ka piedzīvotais piespiedis kļūt patstāvīgākai un pašai risināt problēmas - ne jau vienmēr jālūdz palīdzība no citiem.
Pirmais lūzumpunkts un pamatīgs solis prom no bailēm Baibai gan bija nevis Norvēģijas brauciens, bet gan viņas pirmā ārzemju pieredze - dalība Jaunatne darbībā projektā 2004. gadā. Jaunatnes starptautisko programmu aģentūrā (JSPA), kas īsteno Erasmus+ projektus jaunatnes sektorā, stāsta, ka te statistika par iesaistītajiem jauniešiem ar invaliditāti ir krietni kuplāka: pērn projektos ārvalstīs pabija ap 500 šādu jauniešu, šogad - ap 1300. Iespējams tāpēc, ka JSPA programmas ir neformālā izglītība, turklāt projektu pieteicēji paši nosaka, kur projekts notiks, tāpēc ir labāk informēti par to, kādi apstākļi cilvēkus ar invaliditāti tur sagaida. «Redzam, ka jaunieši ar īpašām vajadzībām, pabijuši šajos projektos, iegūst pārliecību par sevi, iegūst drosmi darīt, iesaistās citu projektu īstenošanā,» saka JSPA pārstāve Jolanta Sermā.