Gundars Ignats pieder pie retajiem, kurš ar pirmajiem literārajiem darbiem iekritis acīs un pat samulsinājis literatūrkritikas autoritāti Gunti Bereli. Recenzijā par Ignata pirmo grāmatu, stāstu krājumu - Bez jakas (Dienas grāmata, 2009) kritiķis raksta: «Nākamā sajūta - tāds kā vientiesīgs izbrīns, kuru vārdiski varētu formulēt apmēram šādi: «Ignata prozā taču nekā nav! Bet kāpēc man liekas, ka tur kaut kas ir, un, ja ir, tad kas tas īsti varētu būt?»»
Jaunais rakstnieks labi atceras šo Bereļa recenziju un sakās saprotam, ko kritiķis domājis. «Bet tieši to pašu viņš teicis arī par Regīnu Ezeru,» rakstnieks iesmejas. Gundars Ignats mēnesi pavadījis Ventspils Rakstnieku mājās, kur atradis vecus Karogus. Regīna Ezera līdzās Albertam Belam, Zigmundam Skujiņam, arī Egīlam Venteram pieder pie Ignata paraugiem romāna žanrā. Kas uzrunājis no nesenākiem laikiem? «Tikko izlasīju Ingas Žoludes Santa Biblia. Man ir balta skaudība.»
Vai par nesen iznākušo pirmo romānu sanācis vairāk saņemt komplimentus vai būt par advokātu, kā teicāt pirms intervijas?
Dažādi. Nenoliedzami, ka kaut kādos tēlos daži jau ir ieraudzījuši sevi, tur, kur viņi nemaz nav. Tēli jau nav no dzīves norakstīti, bet tipus centos veidot vispārīgus. Ne jau tikai ministrijā, jebkurā kolektīvā ir iespējams atrast tādus tipus un tipāžus.
Daudzi vēl nav paguvuši izlasīt. Pēc Ziemassvētkiem, kad sadāvinās, jāsāk gaidīt īsto reakciju.
Jā (smejas).
Ko pirmais romāns maina rakstoša cilvēka pašapziņā?
Kā romāna nosaukumā teikts - tas bija pārbaudes laiks arī man kā potenciālajam romāna autoram. Tas bija galvenais pārbaudījums - vai es to varu uzrakstīt?
Kāpēc nepietika ar stāstiem? Vai romāns jūsu skatījumā ir lielāka un vilinošāka meistarības pārbaude?
Šai idejai bija nepieciešams plašāks formāts. Nepietiktu tikai ar stāstu. Protams, to varēja saskaldīt stāstos un veidot kā stāsta krājumu. Man šķita svarīgi parādīt, kā cilvēks, kurš pieņem apstākļus, kā viņš izdzīvo cauri laikam un kā nonāk līdz tam, ka kaut kādi lēmumi dzīvē tomēr ir jāpieņem pašam, ka nevar visu laiku tā ļauties. Grūti pateikt, vai kāds to nolasīja. Vai jūs nolasījāt?
Man šķita, ka Ingars jau no pirmā brīža, no pirmās darba intervijas Uzraudzības departamentā tomēr nepakļaujas un nesaplūst ar sistēmu, pat ja šķietami visai ciniski pieņem un pilda visus absurdos rituālus. Savelk vajadzīgās drēbes, iemācās vajadzīgo valodu un datorprogrammas, bet…
Jā, zināmā mērā - jā. Viņš uztver ar ironiju, jā, bet man jau šķita, ka viņš tomēr pieņem tos apstākļus.
Viņš tomēr beigās aiziet projām?
Jā, tas bija mans mērķis. Tas ir vienīgais un patstāvīgais lēmums, ko viņš pieņem. Viss romāns ir par to, kā viņš nonāk līdz šim pirmajam lēmumam.
Tenesijam Viljamsam lugā Stikla zvērnīca ir personāžs, kurš ir pārdevējs veikalā un uz kurpju kastēm raksta dzejoļus. Cik šis konflikts, jūsuprāt, ir nepārejošs un dramatisks šodienas Latvijā?
Šajā gadījumā galvenā varoņa prototips neesmu es (G. Ignats gandrīz desmit gadu nostrādājis dažādās ministrijās un citās valdības institūcijās - red.). Neparādās, ka viņš rakstītu vai spēlētu kādu mūzikas instrumentu vai sapņotu par kādu radošu dzīvi. Tā premisa ir kā Kantam esejā par apgaismību - par piecelšanos kājās. Principā viņš jau nesaprot, ko viņš grib, un tas, manuprāt, ir jaunās paaudzes galvenais konflikts. Notiek ļaušanās. Ar ironiju vai bez ironijas. Šis konflikts starp radošo dzīvi un reālo dzīvi arī ir interesants, bet tas ir cits.
Lūk, pierādījām, ka lasītājs mēdz ielasīt pavisam ko atšķirīgu.
No kurienes tam aug kājas [dažādajām Ingara interpretācijām] - sākumā es biju iecerējis rakstīt pirmajā personā. Tad sapratu, ka tas īsti nestrādās. Ka lasītājs, kurš zina mani vai izlasīs šo interviju, tiešā veidā asociēs to ar mani vai jebkuru citu radošu cilvēku. Man bija vēlme sistēmu un cilvēku nolikt vienā līmenī. Ja ir pirmās personas vēstītājs, tad drusku ir sajūta, ka tas, kurš vēsta, ir pārāks par apstākļiem jau pēc definīcijas, skats no augšas. Man gribējās dabūt skatu no malas un parādīt godīgāk, taisnīgāk. Negribēju romānu veidot kā savas pārdomas par to, cik labi vai cik slikti ir strādāt valsts pārvaldē un cik labi vai cik slikti ir jaunie cilvēki, kuri ienāk darba tirgū, kā mēdz teikt (iesmejas). Gribēju ieturēt mazliet distanci.
Kad man vajadzēja pirms nedēļas pieteikt vēl nenotikušo interviju, atļāvos intrigas pēc jūs salīdzināt ar franču rakstnieku Frederiku Beigbederu un netieši - viņa kodīgo romānu 14,99 eiro, kuru viņš uzrakstīja, aizejot no darba reklāmā. Cik, jūsuprāt, pamatota ir šāda asociācija?
Jā, tur ir tā atšķirība. Kā tas romāns sākas? - es biju reklāmas tekstu autors un es jūs visus šmaucu, un tml., un tml. Tas ir pirmās personas vēstījums ar tiešu precīzu attieksmi, kas parādās no pirmajiem teikumiem. Es vēlējos to nerādīt tiešā veidā, bet paslēpt tekstā, situācijās, attieksmēs.
Vai laika posmā starp stāstu krājumu un romānu izpratne par rakstīšanu ir būtiski mainījusies?
O, jā, o, jā.
Tieši kas?
Krietni lielāka pietāte pret valodu, viennozīmīgi. Ja kaut kas labs bija stāstu grāmatā, tad vairāk tas, ko es mēdzu dēvēt par teļa prieku rezultātu. Sāc rakstīt, ir publikācijas, un tu tikai raksti, raksti, raksti - bez īstas apziņas, ko tas nozīmē. Vēlāk nonāc pie atklāsmes, ka rakstīšana ir darbs. No tā var gūt arī prieku, un bez prieka nemaz nevar rakstīt, bet pamatā tas ir nopietns, skarbs sistemātisks darbs - sēdēšana un rakstīšana, kamēr nonāc līdz kaut kam, ko vari saukt par stāstu, romānu vai lugu. Ir ļoti daudzas tehniskas nianses - skatu punkta jautājumi, naratīvu izvēles, metaforu lietojums/nelietojums. Kad jau biju uzrakstījis melno materiālu, ļoti daudz kas gāja ārā. Puse no teksta pilnīgi nederēja, otru pusi nācās pārrakstīt, un vēl pusi - pierakstīt klāt.